Zelimhans Gušmazukajevs piedzima 1872. gadā Haračojas ciemā un šeit pavadīja visu savu bērnību, un jaunības gadus. 1901. gadā Zelimhans jau bija izveidojis ģimeni un dzīvoja pietiekoši turīgi līdz brīdim, kad viņa dzimtai neizcēlās konflikts ar kaimiņu dzimtu, kuras galva ieņēma augstu amatu Impērijas dienestā. Šī konflikta risināšanā tad arī iesaistījās vietējie cariskās varas pārstāvji. Pastāv viedoklis, ka vietējie tiesneši Groznijā tika piekukuļoti, kā rezultātā Zelimhanam par itkā izdarītu slepkavību tika piespriests cietumsods. Pavisam drīz Zelimhanam ar nelielu grupu ieslodzīto izdevās izbēgt no cietuma un sekojoši tie pievienojās jau uz to brīdi slavu ieguvušajām abreku vienībām, kuras jau bija sākušas cīņu pret cariskās Krievijas varas pārstāvjiem.
Kādu brīdi pēc izbēgšanas no cietuma Zelimhans uzturējās un klejoja savā dzimtajā Vedeno novadā līdz laikam, kad Čečenijā izraisās zemnieku nemieri. Zemnieki 1905. gada sacēlās pret Krievijas nozīmētajiem, korumpētajiem, nežēlīgajiem un negodīgajiem vietvalžiem. Pakāpeniski zemnieku pretošanās kustība no līdzenumu rajoniem izplatījās un tai pievienojās arī vairāki kalnu aulos dzīvojošie. Jo īpaši plaši nemieri izcēlās Vedeno rajonā. Tad arī Zelimhans nolēma pievienoties šaj cīņai. Zelimhans pakāpeniski iemantoja īstu nenotveramā un neuzvaramā cīnītāja slavu. Faktiski Zelimhans ar saviem cīņu biedriem uzsāka īstu partizānu karu pret Cariskās Krievijas varas pārstāvjiem. Attiecīgi arī Krievijas vietvalži pastiprināja teroru pret kalniešiem, kuri ļoti labprāt atbalstīja abrekus. Kārtējo teizi tika izpostīti auli, arestēti un nogalinati to iedzīvotāji. Vienā no šādām cariskās armijas soda ekspedīcijām tika nogalināts Zelimhana tēvs un brālis. Šis notikums nesalauza Zelimhanu, tieši pretēji, Zelimhans pasludināja asinskaru pret cariskās Krievijas varas parstāvjiem.