Magotu dabīgā dzimtene ir Atlasa kalnu reģions, Marokā, Alžīrā un Tunisijā un tagad arī Gibraltarā. Ir dažādas leģendas, kādā veidā magoti nokļuvuši Gibraltārā. Bet ticamakais, ka līdz ar Berberu ierašanos Pirineju pussalā, tie līdzi atveduši šos pērtiķus. Jo tajos laikos šie pērtiķi Mauru valdniekiem bijuši, kā mājdzīvnieki, līdzīgi, kā kaķi un suņi. Cita versija, ka tie uz šejieni atvesti jau Kartāgiešu vai Romiešu valdīšanas laikā. Tieši Gibraltārā magoti ir saglabājušies, jo šī teritorija no pārējās pasaules vienmēr bijusi it kā izolēta, jo īpaši pēc britu atnākšanas Tāpat šeit bija iespējamība pasargaties no dažādiem dabīgajiem ienaidniekiem un briesmām.
Āfrikā magoti mitinās kalnu rajonos, līdz pat 2300 metrus virs jūras līmeņa. Magoti spējīgi paciest līdz pat -10 gradu salu. Vispār, šeit un Ziemeļāfrikā ir vienīgās vietas, izņemot Āziju, kur mitnās šīs sugas pērtiķi. Līdzīgi magotiem ir Japanā sastopamie makakas sugas pertiķi, kuri arī spēj izdzīvot salīdzinosi aukstos klimata apstākļos. Japānas makakas iecienījušas peldes karsto, vulkānisko ūdeņu ezeros, pasargajoties no sala. Dzīvo magoti pārsvarā priežu, ciedru un ozolu mežos, kalnu apvidos. Uzturā tie lieto, augu saknes, lapas, pumpurus, jaunos dzinumus, sēklas un dažkārt arī kukaiņus. Āfrikas kalnos magotu skaits vienmer ir bijis diezgan liels, bet Gibraltarā vienu laiku to pastāvēšana bija apdraudēta. Pagajušā gadsimta vidū to skaits bija pāris desmitu un tika pieņemti mēri populācijas saglabāšanai, un palielināšanai, kā rezultātā to skaits ir pieaudzis un uz šo dienu to pastāvēšanai briesmas nedraud.
