Nekādas vēsmas nevēstīja ka tuvojas kāds ļembasts. Ar braalluku jau kuro dienu ņemamies gar Mantu, brīvdienas klāt, bet mēs pat nenojautām, tikai rukājam... gribas tā normāli, nestiepjot gumiju, citi projektiņi arī rindā stāv, nav laika ar pankūkām pakaļu slaucīt. Metināšana, špakteļi, špakteļi un vēl reiz špakteļi... viss balts, paši noputējuši kā melderi, bet graužam un graužam. Pamazām kaut kādas aprises jau parādās, kā rīts tā uz darbnīcu un plosamies līdz krītam, labi ka līdz gultām nav tālu jāsteberē.
Viss kā ierasts, dienas kārtība zināma... negaidot mesedžis no MJ, viņš pa autoplačiem, reklāmām un citām autoentuziastiem zināmām vietām palīdz piemeklēt Muhinam savu pirmo autiņu, ja salūkāšot ko pieņemamu piebraukšot atrādīt. OK, kādas problēmas, drāžot Mantu var arī vienu aci uzmest Muhina jaunajam spēkratam, pa riepu uzspert un kopējo stāvokli ievērtēt. Nedomāju ka MJ un Muhina audience par tādu ambrāžu izvērtīsies, būtu paredzējis, laicīgi jau pilsētu pamestu. Cilvēks laimīgs divas reizes, kad autiņu nopērk un kad no tā vaļā tiek, mēs ietrāpījām tajā pirmajā stāvoklī :)
Plāno kā gribi, pieturies pie vislabākajiem nodomiem, bet ar visu to vienā mirklī viss var aiziet pašplūsmā un tad tikai turies pie ūzītēm, pret straumi neviens nav peldētājs. Būtu mēs mierīgi paspietojuši, rakstiņa arī nebūtu, bet notika arī darbība, haotiska, nekontrolējama bet kaut kur tomēr vajadzīga un lietderīga. Jācer ka Mantas projektiņš no tā necietīs, svaigas vēsmas arī šad tad vajadzīgas.
