Mēs visi esam ļoti labi informēti, par to, ka Hitlers bija krāns, K. Ulmanis baltais tēls, bet vai mēs zinam, kas un kad šajā teritorijā ir bijuši pirmie. Es kā rūdīts vēsturnieks ar topošu grādu Jums varu pastāstīt pievienojot vienu no garadarbiem, ko iesniedzu labu laiku atpakaļ universitātē.
Biezā ledus kārta, kas daudzus gadu tūkstošus bija klājus Ziemeļeiropu, apmēram pirms 16 tūkstošiem gadu sāka kust un ledāji pamazām atkāpās. Tas arī
bija laiks, kad teritorija sāka veidoties tāda kā mēs to zinām šodien, izveidojās gan lielākās upes, gan ezeri, gan pakalni, tas viss veidojās izmantojot starpleduslaikmetos izveidotajās gultnēs. Apmēram pirms 11 000 gadu ledājs bija jau atkāpies līdz vidus Zviedrijai aiz sevis atstājot milzīgu sālsūdens baseinu Baltijas ledus ezeru, tā malu veidoja aizejošā ledāja Dienvidu malu, bet ziemeļu krasts nepārtraukti mainījās sakarā ar kūstošo ūdeņu līmeņa izmaiņām . Gar Baltijas ledus ezera krastu pletās Ziemeļeiropas lielais līdzenums, kurā, lai arī laika apstākļi bija mainīgi, no skarbiem, līdz siltākiem pamazām sāka ierasties pirmie cilvēki.
Pastāv hipotēzes, ka cilvēki jau šīs teritorijas ir apmeklējuši arī ātrāk, bet nekādu arheoloģisku pamatojumu mums tam nav, jo ja arī šeit būtu cilvēku atstātās pēdas ledājs tās tik un tā būtu iznīcinājis. Pirmās liecības par cilvēkiem Ziemeļeiropā ir atrastas darbarīku detaļas, kas datējamas ar 13 000 -10 000 senu pagātni. Atrastās lietas datējas ar vēlo paleolītu.
Pirms 12-11 k izveidojās arī konkrēts Baltijas ledus ezera krasta līnija Baltijā, kas stiepās līdz tagadējai Jelgavai un Usmas ezeram, upes un ezeri bija daudz lielāki nekā šobrīd it īpaši lielas bija upju deltas. Latvijas teritorijā valdīja subarktisks klimats, kas bija sauss un auksts. Gar Baltijas ledus ezera krastiem pletās milzu klajumi, jo nepārtrauktā augu sega tikai sāka veidoties. No augiem dominēja purvaini augi kā sūnas, ķērpji un vērmeles, veidojās krūmāji, kas galvenokārt bija pundurbērzu vai pundurvītolu audzes. Mazliet augstākās un sausākās vietās izveidojās augsne, kurā arī bija pundurbērzi gan arī priedes. Vienīgie atrastie dzīvnieku kauli pieder ziemeļbriežiem, bet zinātnieki uzskata, ka līdz ar ziemeļbriežiem kopā teritorijā atradās arī zaķi, lapsas, vilki un āmrijas, kā arī citi mazāki dzīvnieki.
Visi atradumi Latvijas teritorijā ir meklējami ap lielajā ūdenstilpnēm- Lubānas ezeru, Daugavu u.c ūdens tilpnēm. Daugavas krastā tika atrastas 8 apmetnes un 5 no tām tika konstatēti krama darbarīku un ieroču paliekas- Salaspils Laukskola, Ikšķiles Elkšņu skola, Skrīveru Lielrituļi, Spietiņu- Plāteru senvieta, Sēlpils. Skrīveru apmetnes tuvumā ir atrastas arī krama ieguves vieta, ko iespējams arī izmantoja arī senie iedzīvotāji. Ap Lubānas ezeru arī ir atrasti harpūnu gabali, kas liecina, ka cilvēki arī šeit ir uzturējušies ledus laikmeta beigās.
Mednieku ciltis visticamāk Latvijā ieradās no dienvidiem ejot gar Daugavu no Nemunas baseina. Daļa no ienācējiem ejot gar Daugavu nogriezās gar Aivieksti un nonāca līdz ūdeņiem bagātajam Lubānas ezeram, bet pārējie turpināja ceļu sasniedzot pat Salaspili. Otrais iespējamais ierašanās ceļš ir gar Lielupi, jo lai arī ledus laikmeta beigās Lielupe vāl nebija tik garā tāpat ir daudz pierādījumi, ka Ziemeļbriežu mednieki ir atradušies Lielupes baseinā. Medību rīki tika atrastas pie Mežotnes un Ziedoņskolas kā arī Vedgu apmetnē, Jaunsvirlaukas Ciemaldes kapsētas teritorijā un Vecsvirlaukas Avotiņos. Vismazāk atradumu ir gar trešo lielāko ūdensceļu Ventu, lai arī tās krasti bija ideāli piemēroti Ziemeļbriežu mednieku apmetnēm, bet tā kā šajos krastos ir notikušas pārāk maz arheoloģiskās izpētes, ļoti iespējams, ka atradumi ir daudz vairāk. Latvijas teritorija ir galējā vieta, kur atrasts ziemeļbriežu un to mednieku atrašanās vietas. Visticamāk, ka Latvijā šie mednieki ieradās sezonas migrāciju laikā- pavasarī un rudenī no Austrumpolijas, Dienvidlietuvas, Rietumbaltkrievijas un Ziemeļukrainas un piederēja pie Svidru un Ārensburgas kultūrām.
Ziemeļbriežiem mednieki nesekoja, bet zināja maršrutus, pa kuriem Ziemeļbrieži migrēja un varēja izveidot tiem lamatas, vai iekārtot medību vietas. Rietumeiropā, kur šīs medību vietas ir daudz izpētītākas izšķir 3 apmešanās vietu veidus- bāzes apmetnes, īslaicīgas medību vietas un slaktiņu vietas. Latvijā šī sistēma ir bijusi līdzīga, apmetnes ir celtas upju tuvumā, bet augstākās vietās, lai plūdu gadījumā nometne neciestu. Latvijā vispētītākā apmetne bija Salaspils Laukskola apmetne, kas atradās apmēram 20 km no Rīgas 11-12m augstajā Daugavas krastā, tā ir vieta, kur Daugavas stāvie krasti pāriet smilšainajā upes deltā. 500m garā joslā apmetnes teritorijā atrada ap 2000 krama, kas saistāms ar nometni, diemžēl senie lībieši šo kramu ir daudz pārvietojuši, kas traucē uztvert, kā patiesībā tas tur atstāts. Kur krama koncentrācija bija vislielākā tur pēc zinātnieku minējumiem atradās mitekļi un tika atrasti arī apdeguši krama gabali, kas norāda uz pavarda vietu. Mednieku miteklis varēja būt apmēram 4 m diametrā, karkasu veidoja vairākas rokas resnuma bērza kārtis un centrālais 2.5 m augstais stabs, šī konstrukcija tika pārklāta ar apmēram 25 ziemeļbriežu ādām, kuras tika liktas ar spalvu uz āru, tas viss pārējais tika nostiprināts ar saitēm, bet apakša tika izveidota no akmeņu, ka veidoja apli gar visu telts malu, vasarā ādu vietā izmantoja bērzu tāsis. Šīs ēkas bija mobilas, kas palīdzēja bieži mainīt apmešanās vietas. Pavardi atradās gan iekšā, gan ārā, atkarībā no laika apstākļiem. Šādas apmetnes ir bijuša vairākas gar Daugavas krastu, bet tādu atradumu kā Salaspilī nav šobrīd konstatēti. Līdzīgas apmetnes varēja atrasties arī Lielupes krastā, lai arī arheoloģiskajos izrakumos konstatēti tikai atsevišķi krama gabali, tāpat vēsturnieki sliecas domāt, ka arī šeit tie medījuši pār upei peldošos briežus. Kā lielākās apmetnes var minēt Ciemalde, Vecsvirlauka Avotiņi, Ziedoņlaukā un Mežotnes pilskalna apkartnē.
Galvenokārt apmetņu atrašanās vietas atradās tuvumā braslām, kuras šķērsoja Ziemeļbrieži, jo kamēr tie bija ūdenī tie bija viegli nomedījami vai arī atradās tuvumā slēpņiem. Nav skaidrības tikai tam vai mednieki, katru gadu devās un veidoja citu apmetni vai apmetās iepriekšējā gada apmetnē. Atrastie darbarīki liecina, ka mednieki uz vietas apmetnēs arī nodarbojās ar saimnieciskām lietām, sadalīja medījumu, attīrīja ādu, asināja ieročus. Vienīgo ko mednieki neveica šajās apmetnēs bija ieroču izveide, tos viņi gatavus ņēma līdzi. Apmetnes ļaudis briedi pielūdza kā svēto dzīvnieku, to var redzēt briežu statujās un uz harpūnām atēlotajos maģiskajos zīmējumos,kas nozīmēja briežu svarīgumu šajā sabiedrībā, jo Ziemeļbrieži deva lielāko daļu no pārtikas, jo bija samērā viegli medijami.
Rietumeiropā pētot medniekus atklājās, ka ik pēc pārdesmit gadiem brieži mainīja migrācijas ceļu līdz ar to arī mednieki maina apmešanās vietas. Vienā apmetnē vidēji uzturējās vidēji no 30-40 cilvēkiem. Visā Latvijā bija apmēram 10 šādu mednieku grupas, kas tajā laikā deva Latvijas teritorijai 300 cilvēkus.
