Nedaudz creepy. Un tas ir tuvāk, nekā tu domāji.
Pilsēta, kurā aizliegts mirt72
1659
32
Nelielā Longierbienas pilsētiņa Norvēģijā, Svālbārdas salu arhipelāgā ir viena no tālākajām apdzīvotajām vietām ziemeļu puslodē, kas nes līdzi nežēlīgu salu, bargas ziemas un kādu diezgan šausmīgu noslēpumu.
Tajā apmetušies apmēram 1500 cilvēki, kuri mīt ļoti līdzīgās koka mājās un tikai atrašanās kalnu ielejā kaut nedaudz paglābj iedzīvotājus no vēl bargāka sala.
Atrašanās netālu no ziemeļu polārā loka nozīmē, ka visu vasaru šeit ir gaišas naktis, bet ziemas periodā šo pilsētu pārklāj polārā nakts, Tomēr tā pa īstam īpašu, nedaudz dīvainu, neparastu un biedējošu šo vietu padara fakts, ka tajā cilvēkiem ir aizliegts nomirt. Kāpēc mazās pilsētiņas iedzīvotājiem jāievēro tik dīvains likums?
Iedomājies klusu pastaigu pa šīs pilsētas kapsētu. Balti, vienādi krusti ar aizgājušo vārdiem, kad pēkšņi zeme pie viena vai vairākiem krustiem sāk kustēties, cilāties un tavā priekšā no pazemes tiek izspiests līķis. Bailīgi, vai ne? Pirms vairākām desmitgadēm pētnieki atklāja, ka šajā reģionā ir tik zema vidējā gaisa temperatūra, ka vietējā kapsētā apglabātie cilvēki nesadalās. Kapsēta ir kā pazemes saldētu līķu krātuve. Līdz ar to apglabāto cilvēku ķermeņi tā arī paliek aprakti zem zemes burtiski sasaldētā stāvoklī, turklāt straujāku temperatūras izmaiņu gadījumā un zemes izplešanās stāvoklī draudot parādīties virszemē (a la rising of the dead :D)
Arī pati par sevi pilsētas kapsēta ir pārāk maza un jauniem apbedījumiem vienkārši vairs nav vietas. Šobrīd tā kalpo vairāk kā pilsētas vēstures piemineklis, kuru patiesībā vietējie cilvēki ar vājākiem nerviem apmeklē nelabprāt un arī tūristus pirms došanās uz kapsētu brīdina par to, kas var notikt un ko viņiem varētu nākties piedzīvot.
Tieši šo iemeslu dēļ Longierbienas kapsēta ir slēgta jau veselus 70 gadus. Šobrīd par tās biežākajiem apmeklētājiem kļuvuši zinātnieki, kuri sapratuši, ka ja jau līķi šajā kapsētā paliek neskarti, tad viņi var iegūt teju 100 gadus vecu, bet labi saglabājušos audu paraugus, kurus izmantot savos pētījumos. Kas viņus interesē visvairāk, ir septiņi ogļrači, kuri 20. gadsimta sākumā mira no šausmīga vīrusa, tādējādi zinātnieki cer, ka veicot šo ogļraču ekshumāciju, viņiem izdotos atrast un izpētīt 1918. gadā piedzīvoto “spāņu gripas” vīrusu, kurš paņēma 50 miljonu cilvēku dzīvības. Longierbienas valdība gan viņiem pagaidām šādu atļauju nedod.
Kā pilsēta risina apbedīšanas problēmu? Galvenais priekšnosacījums ir smagas slimības gadījumā nekavējoties ziņot par to vietējiem ārstiem, kuri organizē lidmašīnu uz kādu citu Norvēģijas reģionu, kur tad arī daudzi pilsētas iedzīvotāji pavada savas pēdējās dienas un tiek apbedīti. Ja slimība piemeklē ļoti strauji vai notiek kāds nelaimes gadījums, skaidrs ir viens – šajā pilsētā neviens netiks apglabāts. Arī šajos gadījumos līķis tiek transportēts prom uz siltākas temperatūras Norvēģijas reģioniem. Ja neņem vērā apbedījumus, kuri vecāki par 70 gadiem, zināmā mērā var teikt, ka Longierbiena ir pilsēta bez pagātnes. Cilvēki šeit piedzimst, dzīvo, bet kapsēta pēc viņu nāves paliek kāda bijusi jau gadu desmitiem.
