Tapa raksts ar diezgan smagu tematiku, jo man acīs iekrita cipars, ka katru gadu pasaulē ar pašnāvību savu dzīvi beidz 1 100 000 cilvēku. Tie ir oficiāli dati. Pēc neoficiālajiem- četras reizes vairāk!
Pašnāvība- grēks vai kliedziens pēc palīdzības?87
912
10
Katru gadu no Zemes izzūd milzīga pilsēta. Šīs pilsētas iedzīvotāji nemirst ne no vecuma, ne slimībām, pat ne no nelaimes gadījumiem- katru gadu šīs milzīgās pilsētas iedzīvotāji brīvprātīgi, pēc savas izvēles, aiziet nebūtībā.
Pašnāvība visos laikos skaitījās kā liels grēks, tā bija sabiedrībai nepieņemama, tā tika valstiski izsekota, reliģiski nolādēta. Cilvēks šajā pasaulē ir nācis ne pēc savas gribas, teica Sokrāts, tādēļ viņam nav tiesību mainīt savu likteni. Cilvēkam dots prāts tam, papildināja Platons, lai vīrīšķīgi izietu cauri visu ciešanām pilno dzīvi. Neviens nav spējīgs aizmukt no nāves, tā nāks noteiktajā stundā, un brīvprātīgā aiziešana no dzīves ir nekas vairāk, kā vājuma un gļēvulības izrādīšana. Šajā lietā solidāri ir visi lielie domātāji.
Es neesmu atradis atbildi- stipram vai vājam ir jābūt, lai nolemtu sevi nogalināt. Stipram- tāpēc ka tas ir sāpīgi un baisi. Vājām- tāpēc ka dažreiz dzīvot tālāk ir daudz grūtāk.
Visos laikos valdība pieņēma stingrus mērus pret pašnāvību. Senajā pasaulē suicīdu pielīdzināja noziegumam, tā izraisītaja ģimenei konfiscēja īpašumu, nobrucināja māju. Pašnāvnieku līķus dauzija, aizliedza nodot zemei, izlika publiskai apskatei.
Ar kristietības atnākšanu tos, kuri padarija sev galu, vairs neuzskatīja par cilvēkiem. Viņi nav cilvēki- viņi ir pašnāvnieki, un degt tiem mūžīgi elles liesmās. Tos,kuri izvēlējās priekšlaicīgu navi, nevarēja apglabāt līdzās pārējiem, viņus apglabāja aiz kapsētas žoga, bieži- ceļu krustojumos, dažreiz- iesitot sirdī priedes mietu.
Gandrīz līdz 19 gadsimta beigām, Amerikā tiem,kuri veica neveiksmīgu suicīda mēģinājumu, piesprieda brīvības atņemšanu uz 20 gadiem. Anglijas valdība noveda līdz galam to lietu tiem, kuri mēģināja pataisīt sev galu, bet neveiksmīgi.
Pakapēniski suicīdu sāka uzskatīt nevis kā noziegumu, bet gan psihisku slimību. Biežāk tomēr pašnāvībā neviens nav vainojams. Pašnāvības iemeslu, vai tā būtu nelaimīga mīlestība, ģimenes konflikti, ģimenes vai naudas zaudēšana, var pielīdzināt pēdējam salmiņam uz pārkrauta ēzeļa muguras, pēc kā tā mugurkauls neizturēja un salūza.
Nekur pasaulē nav pieminekļu, kuri tika uzstādīti par piemiņu pašnāvniekiem. Suicīds- tas ir noziegums, grēks, slimība, tas ir tas, par ko nav pieņemts skaļi runāt un kam nevajadzētu meklēt attaisnojumu. Bet tajā pašā laikā tās ir nepiepildītas vēlēšanas, sagrauta ticība, nesadzirdētais kliedziens pēc palīdzības. Tas ir izaicinājums sabiedrībai, dieviem un liktenim. Tā arī ir sabiedrība, tās slimā puse.
Pēc ekspertu domām, pašnāvību skaits ir daudz daudz lielāks, nekā pieņemts uzskatī. Zāļu pārdozēšana, avārijas uz ceļiem, kurās iet bojā viens cilvēks, krītiens no augstuma un daudzi citi nelaimes gadījumi skaitās kā suicīds. Nāve no alkohola vai narkotikam, tas ir tas pats evolūcionējošais suicīds, kad jēgas dzīvot tālāk īsti nav, bet mirt ir bail.
Pēc statistikas datiem, lielākā daļā pašnāvību tiek veiktas ziemā un rudenī, pievakarē.
Tev patiks šie raksti
stulbi tik tas, ka, pašnāvība bieži vien šķiet vienīgais risinājums visam. MALAČI tie kuri pretojas šim kārdinājumam.
