Tiklīdz pieaugušais ierauga bērnu, uzreiz nolemj viņam iemācīt visas dzīves gudrības, grib dot padomus, audzināt, katram no mums ir frāžu komplekts šādiem gadījumiem. Taču ir lietas, ko nedrīkst teikt nekādos apstākļos.
10 frāzes, kuras nedrīkst teikt bērnam.53
833
16
Redzi, tev nekas nesanāk, es izdarīšu.
Mazulis mokās ar kurpju šņorēm vai mēģina aizpogāt pogas, bet jau ir laiks doties prom no mājām. Protams, vienkāršāk ir visu izdarīt viņa vietā, nepievēršot uzmanību pašam svarīgākajam – bērna „es pats”.
Ņem, tikai nomierinies.
Protams, nav viegli izturēt šo nemitīgo – nu lūdzu, vai drīkst, nu mazliet! Tomēr nomainot stingro nē, pret domīgo jā, tētis un mamma, paši to negribot, ļauj bērnam domāt, ka ar raudāšanu un draudiem visu var panākt, un aizliegumu nav jāuztver nopietni.
Vēlreiz ko tādu redzēšu – tu man dabūsi.
Parasti tālāk par draudiem lieta nenonāk, un solījums aiziet uz skolu, aizliegt skatīties multfilmas un neļaut doties spēlēties ar draugiem pagalmā. Ja jau tie paliek tikai vārdi, tātad drīz vien vairs nav iedarbīgi. Tomēr, ja simtu pirmajā reizē vecāki tomēr savus draudus īsteno, bērnā tas izraisa tikai dusmas un aizvainojamu, bez audzināšanas efekta. Bērnam ir skaidri jāsaprot, ko no vecākiem var sagaidīt, un negaidītas emocionālas vētras izraisa bērnā apjukumu.
Tūlīt pat izbeidz.
Apklusti, tūlīt pat nomierinies, ātrāk, kam es to saku. Ar kuru gan vēl, ja ne ar bērnu, mēs šādi atļaujamies runāt? Ar vīru, priekšnieku, draudzeni, kaimiņieni – jebkurš apvainotos. Arī bērns apvainojas, un tā vietā, lai tūlīt pat izbeigtu un nomierinātos, bērns raud, niķojas un nekāda iedarbība nav panākta.
Tev ir jāsaprot, ka...
Un te pēc saraksta: daba ir jāsaudzē, jāciena vecākus cilvēkus, skolu nedrīkst kavēt, vecākiem ir jāpalīdz. Kāda gan būs bērna reakcija, pareizi, skumjas acīs un vēlme būt pēc iespējas tālāk no vecākiem.
Zēnam (meitenei) tā uzvesties neklājas!
Meitenei ir jābūt rūpīgai, viņai neklājas rāpties kokos, zēnam neklājas raudāt un jāmīl sports, citādi sauks par čīkstuli un neviens neprecēs. Nemitīgi to atkārtojot, vecāki bērnā ieaudzina stereotipus, un pieaugušā dzīvē zēns savu emocionalitāti uztvers kā kaut ko nepiedienīgu, bet meitene – dzīvos ar kompleksiem, ka nav pietiekami sievišķīga. Otra galējība, bērna pieaugušā dzīvē var būt atteikšanās no visām sabiedrībā pieņemtām normām.
Nekreņķējies nieku dēļ.
Iespējams, tie tiešām ir nieki – neiedeva mašīnīti, draudzenes kleitu nosauca par smieklīgu, sabruka klucīšu mājiņa. Atceries sevi šajā vecumā – vai tad tā nebija liela nelaime? Un ja vecāki to nesaprata, tad nākamreiz arī stāstīt neko nav vērts. Neievērojot bērna problēmas, vecāki riskē zaudēt bērna uzticību, un nākotnē neuzzināt jau krietni nopietnākas bērna problēmas.
Pasaudzē manu veselību.
Vai tad veselu un spēka pilnu mammu var novest līdz asarām? Vai spēka pilnai vecmammai var izteikt rupjības. Sirdi dur, spiediens ceļas, migrēna – agri vai vēlu, bērns šīs atrunas vairs neuztver nopietni.
To mēs nepirksim, tas ir pārāk dārgi.
Frāzes zemteksts – ja vien būtu nauda, noteikti nopirktu. Protams, to pateikt ir vienkāršāk nekā paskaidrot, kādēļ nevajag pirkt visu pēc kārtas, kā ir jāattiecas pret naudu un jāplāno ģimenes budžets, bet diez vai tas ir pareizais veids. Bērns sapratīs vien to, ka tētim un mammai ir maz naudas, un tieši tādēļ nenopērk šokolādes kasti vai kārtējo spēļu rotaļlietu.
Visiem bērni kā bērni, bet tu...
Viss ne kā cilvēkiem – nevīžīgs, nekārtīgs, tīrā sodība – šādi apzīmējumi krietni ietekmē pašapziņu, un bērns tiešām sāk atbilst šiem apzīmējumiem. Tipiska reakcija – atbildes uzbrukums – bērns atdarina vecāku uzvedību – jūs esat neveiksminieki, neko nesaprotat, jūsu uzskati ir novecojuši.
