Vostokas ezers!52

Bērda ekspedīcijas — fantastika un realitāte

Par netiešu pierādījumu minētajam var kalpot notikumi, kas saistīti ar Ričarda Bērda — amerikāņu admirāļa, polārpētnieka, lidotāja, četru antarktisko ekspedīciju vadītāja — aktivitāti Antarktīdā. Ceturtā no minētajām ekspedīcijām bija pati grandiozākā un noslēpumainākā.

Sava apjoma ziņa šī ekspedīcija, kuras kodē­tais nosaukums bija «Lēciens uz augšu», vairāk atgādināja militāra iebrukuma operāciju. Tajā piedalījās 13 ASV Jūras karaspēka kuģi, to skaitā aviācijas bāzes kuģis, ledlauži un zem­ūdene. Gaisa transporta sastāvā ietilpa 15 lielkravas lidmašīnas, tālās darbības izlūklidmašīnas, helikopteri un lidlaivas. Interesants ir arī šīs «zinātniskās» ekspedīcijas kadru sastāvs. Tajā ietilpa 25 zinātniskie līdzstrādnieki un… 4100 jūras kājnieku karavīru un virsnieku. Ekspedīciju akceptēja ASV Kongress, finansēja valdība, bet vadīja jūras karaspēka virspavēlniecība.

Oficiāli amerikāņu propaganda nebeidza atkārtot, ka ekspedīcijai ir tīri zinātniski mērķi. Taču tādā gadījumā, kā apgalvoja Čīles un Ar­gentīnas žurnālisti, kāpēc amerikāņiem «radās nopietnas problēmas, izceļoties malā Antarktī­das piekrastē»? Un kāpēc «zinātnieki» admirāļa Bērda vadībā veica 200 kilometru garu marša pārgājienu pāri visai kontinenta austrumu daļai? Ko viņi tur meklēja? Varbūt stacijā «Oāze» Jau­najā Švābijā, tāpat kā Baltijas piekrastē Polijā, vācieši radīja un izmēģināja savu slepeno superieroci V-7 — ne vienu vien, bet vairākus virsska­ņas disklidņus ar raķešu vai kodoldzinējiem? Un varbūt tieši tos vai ko tamlīdzīgu centās atrast amerikāņu admirālis? Un varbūt ne tikai gadī­juma pēc operācija saucās «Lēciens uz augšu»? Kā zināms, disklidņi V-7 gan pacēlās, gan nosē­dās vertikāli.

Šajā sakarā visai daudznozīmīgs ir Bērda paziņojums presei pēc atgriešanās no pēdējās ekspedīcijas. Bet tajā viņš teica: «Savienotajām valstīm jābūt gatavām aizsargāties no pretinieka, kura rīcībā ir objekti, kas spēj tās apdraudēt no mūsu planētas poliem!»

Atgriežoties pie Ričarda Bērda personas, jāatzīmē, ka viņš bija pirmais cilvēks, kas lidma­šīnā pacēlās virs Antarktīdas. Tas notika 1928. gadā. Pēc gada viņš aizlidoja līdz Dienvidpo­lam. Kopā ņemot, Bērds nolidojis virs Antarktīdas vairāk nekā 180 000 kilometru. Savu pēdējo lidojumu virs tās 67 gadus vecais Bērds veica 1955. gadā — divus gadus pirms savas nāves. Tieši viņa pēdējais lidojums apvīts ar neskai­tāmiem nostāstiem un minējumiem. Līdz pat šai dienai klīst baumas par admirāļa sensacionālo atklājumu. Amadeo Džianīni uzrakstītajā un di­vus gadus pēc admirāļa nāves izdotajā grāmatā apgalvots, ka Bērds Antarktīdā atklājis ieeju… pazemes pasaulē! Viņš pabijis šajā pasaulē un redzējis tur bagātīgu augu valsti, ezerus ar siltu ūdeni. Pats brīnumainākais — tur apkārt klīduši arī dzīvnieki, kas ļoti atgādinājuši dinozaurus. Admirālis visu to nofilmējis un aprakstījis savā dienasgrāmatā. Autors nezaudē cerību, ka to reiz izdosies arī publicēt.

Tikai baumas, par pārējo — ne vārda

Un vēl nedaudz par Vostoka ezeru un tā vārdamāsu — Krievijas polāro staciju.

Nesen biologi no Sanktpēterburgas kodol­fizikas institūta veica analīzes ledum, kas bija ņemts no urbuma ezera ledus vāka dziļumā. Ta­jā atklāja baktēriju, kas spēj dzīvot vienīgi tem­peratūrā +55°C. Atliek secināt — kādreiz ezerā ūdenim bijusi šāda temperatūra. Bet varbūt tāda ir arī patlaban? Tātad hipotēze par to, ka ezera ūdeņus zem ledus segas kaut kas silda, teiksim — geizeri, nav nemaz tik fantastiska.

Stacijas «Vostok» vadītājs Valerijs Lukins stās­ta, ka pēdējos gados ezera ledū izdarīts dziļš urbums. Zinātniekus no ezera ūdens šķir vairs tikai 130 metri — mūsdienu tehnikai tīrais sī­kums. Taču urbties tālāk ir bail. Ja urbis nonāks līdz ūdenim, tad pastāv ārkārtīgi liela varbūtība, ka šajā pirms miljoniem gadu aizvērtajā «kolbā» iekļūs parasti zemes netīrumi. Ko tie izraisīs, ne­viens nezina. Varbūt kādas no zemes baktērijām iznīcinās visu dzīvo ezerā — zivis, moluskus utt… Pagaidām neviens nav izgatavojis sterilu urbšanas iekārtu. Tāpat nav zināms, kas var «izlauzties» no urbuma virszemē un kādas sekas tam būs. Nav taču izslēgts, ka no ezera var iznākt dzīvas būtnes un mikroorganismi, ar kuriem cilvēce vēl nekad nav saskārusies.

Nesen NASA Dienvidpolā izmēģināja Īpašu robotu dziļiem ledus urbumiem. Tas paredzēts pētījumu veikšanai uz Jupitera pavadoņa Eiro­pas. Arī Eiropu klāj kilometriem bieza ledus kārta, zem kuras atrodas ūdens. Temperatūra uz planētas — mīnus 70 °C. Mats matā Vostoka ezers! Tikai Kosmosā! Tam līdzinās arī Marsa polu ledus cepures. Nav izslēgts, ka gan uz Marsa, gan uz Eiropas zem ledus slāņa ir dzīvība.

Amerikāņu žurnāla «Space» publicētā raksta «Kriorobots pēta Antarktīdu» autors apgalvo, ka minētais robots jau vairākkārt ieniris Dienvid­pola ledāju dzīlēs un sasniedzis 1226 metru dziļumu. Taču viss liecina, ka gan robotam, gan ezera pētīšanai īpašu uzmanību (tiesa, to pārāk neafišējot) pievērš arī ASV nacionālās drošības aģentūra.

Vispār baumas par Vostoka ezeru klīst visdažādākās, to skaitā arī pašu polārpētnieku vidū. Runā, ka tur atrodoties citplanētiešu kuģis, ka ezerā mīt sen no Zemes virsmas nozudušas ūdens ķirzakas un vēl kādi dīvaini briesmoņi.

Zinātnieki visus šos nostāstus par senajiem rāpuļiem un citplanētiešiem dēvē par miet­pilsoņu spriedelējumiem. Taču uz daudziem jautājumiem arī viņiem nav atbildes.

– Vostoka ezers ir interesants ar to, — saka ASV Nacionālā zinātnes fonda ekspedīcijas Antarktīdas stacijā «Makmerdo» vadītājs Els Sazerlends, — ka jebkurš ar to saistīts atklājums uzdod daudz vairāk jautājumu nekā sniedz atbilžu.

Lukins un Sazerlends tiekas ļoti bieži un allaž apspriež Vostoka ezera izpētes problēmas. Taču apkārtējiem par to stāsta ļoti skopi. Arī citas valstis arvien biežāk rezultātus, kas iegūti, pētot unikālo veidojumu zem Antarktīdas ledus se­gas, pasludina par slepeniem.

Nobeigumā — vēl kāda mīkla

Amerikāņu žurnāla «Weekly Word News» 2001. gada 23. aprīļa numurā publicēta ziņa, ka norvēģu polārpētnieki no stacijas «Amundsens-Skots», kas atrodas uz paša Dienvidpola, nesen Antarktīdas kontinenta dziļumos, 160 kilomet­rus no Mountmaklintoka kalna, atklājuši nezināmas izcelsmes torni. Nav arī zināms, kādam nolūkam tas uzcelts. 28 metrus augstā būve vei­dota no simtiem ledus bluķu un pēc pētnieku atzinuma atgādina «viduslaiku pils sargtorni».

Līdz pat tās atklāšanas brīdim celtni no cil­vēku acīm slēpa sniega kupenas. Visā krāšņumā tā polārpētniekiem atklājās, kad ilgstošs brāzmains vējš aizslaucīja sniega sanesumus. — Mums nav nekādu priekšstatu, kas varētu būt uzcēlis šo torni, un cik ilgi tas te jau stāv. Tam tikpat labi var būt simt vai arī tūkstoš gadu, — saka Kjells Nergārds, viens no ekspedīcijas dalībniekiem, kas kontinenta vidienē izdarīja unikālo atklājumu.