Venēcijas vampīrs - mīts un fakti9

Arī otrs mīts, ka sieviete-vampīrs noteikti ir jauna un simpātiska, lai varētu veiksmīgāk aizvilināt savus upurus, tika apgāzts, kad veica acs zobu rentgenu. Jo cilvēks ir vecāks, jo vairāk izmainās šī zoba saknes garums un forma. Ar piecu gadu pieļaujamo kļūdu tika noteikts sievietes vecums — viņa mirusi vecumā no 61 līdz 71 gadam. 16./17. gadsimtā vidējais dzīves ilgums bija knapi 40 gadi, tāpēc šāda vecuma sieviete apkārtējiem noteikti šķita dīvaina un radītu tajos aizdomas.

Viduslaiku Venēcija bija kuģniecības meka, kurā piestāja tirgoņi, jūrasbraucēji, līdz ar to sieviete varēja arī nebūt no Venēcijas, bet kādas pavisam attālākas un eksotiskākas vietas. Taču nē – DNS analīzes atklāja, ka sieviete pavisam noteikti ir eiropiete, turklāt sejas rekonstrukcija (kā to dara Andžela seriālā „Bones”) parādīja pavisam ikdienišķa izskata vecu sievu.

Vai sieviete bija turīga vai nāca no vienkāršo ļaužu kārtas? To varēja noteikt, saberžot sievietes kaula daļu līdz pulvera konsistencei un, veicot dažādas ķīmiskas procedūras, meklējot elementu pēdas, kādas, ilgstoši izmantojot ēdienkartē, atstāj pārtikas produkti. Sieviete pārsvarā bija lietojusi uzturā augu valsts produktus, kas tolaik skaitījās nabadzīgo iedzīvotāju pārtika.

Tad kas gan lika apkārtējiem domāt, ka vecā kundze ir vampīrs? Visticamāk, viņu uzskatīja par raganu dzīves laikā, un ar līķi izrīkojās līdzīgi kā ar vampīru, jo abi taču nāk no vienas un tās pašas — tumsas — valstības. Ne tikai viņas vecums lika apsūdzēt sievieti par raganu. Tajā laikā vecas sievietes kopumā turēja aizdomās par iespējamu sadarbošanos ar tumsas spēkiem, it sevišķi atraitnes, jo viņas bija nabadzīgas, vientuļas, vājas un nelaimīgas, tātad novērsties no Dieva tieši viņām bija lielāks vilinājums un saņemt Sātana solītās balvas — bagātību, seksu un varu. Eiropā raganu medību augstākais punkts bija tieši 1550 līdz 1650 gadā, kad vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku tika tiesāti kā raganas/burvji un 60 tūkstoši no tiem — atzīti par vainīgiem un nogalēti. Vācija bija raganu medību „meka”, Itālija pret raganām bija samērā saudzīga, taču tā tāpat neizbēga no māņticības un attiecīgiem rituāliem.

Rezumē, pēcnāves eksperimenti apliecina, ka Venēcijas vampīrs nebija vis vampīrs, bet gan pēc tā laika cilvēku domām — ragana. Var jau būt, var jau būt, ir tak pasaulē neizprotamas lietas. Bet fakti rāda, ka sieviete bija večiņa, vidusmēra izskata, nabadzīga. Ievērojamu viņu darīja vien tas, ka māņticības dzīti kaprači sievietes līķim mutē iegrūda ķieģeli. Kas vismaz lika zinātniekiem sarosīties un atspēkot nelāgo uzlikto sabiedrības zīmogu — vampīrs.