Valda uzskats, ka visi, kas atrodas aiz restēm ir noziedznieki un tāpēc mūsu attieksmei pret šiem cilvēkiem jābūt kā pret noziedzniekiem. Sveša bēda parasti mūs ļoti nesatrauc, tādēļ mēs reti aizdomājamies, ka starp tiem, kuri ieslodzījumā atrodas pilnīgi pamatoti ir arī nevainīgi cilvēki un šie ļaudis nav izdarījuši noziegumus par kuriem sabiedrība viņus apsūdz. Šiem nevainīgajiem (arī viņu tuviniekiem) nav paveicies, jo tie atradušies nepareizā laikā, nepareizā vietā vai viltus liecinieka tuvumā. Vislielākā traģēdija ir tad, kad kādai sirmai māmuļai paziņo, ka viņas vienīgais dēls ir nošauts. Nošauts kļūdas dēļ...
Tiesu kļūdas57
1129
7
Leo Makss Franks (Leo Max Frank) esot bijis Atlantas Nacionālās zīmuļu fabrikas pārvaldnieks un ticis apsūdzēts 13gadīgās fabrikas strādnieces Mērijas Feganas (Mary Phagan) izvarošanā un zvērīgā slepkavībā. Lai gan tieši pierādījumi neesot bijuši un arī policistu liecības bijušas pretrunu pilnas, tomēr 29gadīgais Franks ticis atzīts par vainīgu un 1913. gadā notiesāts uz nāvi. Noteicošais lēmuma pieņemšanā bijusi vienīgā aculiecinieka, melnādainā fabrikas strādnieka Džima Konlija (Jim Conley) liecība, kas gan šķitis dīvaini, jo Džordžijas štats bijis zināms kā diezgan rasistisks un bijusi arī versija, ka vainīgais bijis Konlijs. Vēlāk štata gubernators Franku esot apžēlojis, kas nozīmējis amatpersonas politiskās karjeras beigas, aizstājot nāvessodu ar mūža ieslodzījumu. Bet drīz vien Franks ticis nolaupīts no cietuma un nolinčots. Pēc 17 gadiem žurnālists Stīvs Onijs (Steve Oney) savā grāmatā esot analizējis visus šīs lietas dokumentus un kontaktējoties ar ļaudīm, nonācis pie secinājuma, ka Leo Franks nav bijis vainīgs un viņu pakāruši paši godājamākie štata cilvēki.
1949. gadā Lielbritānijā par savas sievas Berilas, kura gaidījusi bērniņu un divgadīgās meitiņas Džeraldīnes slepkavību ticis apsūdzēts Timotijs Evanss (Timothy John Evans) Viņam piespriestais nāves sods arī ticis izpildīts Evansu pakarot. Pēc 4 gadiem noskaidrojies, ka abas slepkavības izdarījis sērijveida slepkava Džons Kristijs (John Christie), pie kura Evanss īrējis mitekli. Kristijs Evansa sievu Berilu esot indējis ar gāzi, izvarojis un tad nogalinājis, bet divgadīgo Džeraldīni nožņaudzis. Pēc nozieguma izdarīšanas un Timotija Evansa aresta, tiesā patiesais slepkava esot liecinājis pret Evansu.
1952. gadā tirdzniecības flotes jūrniekam Mahmudam Huseinam Matanam (Mahmood Hussain Mattan), pēc tautības somālietim, Lielbritānijas tiesa piespriedusi nāves sodu par lombarda darbinieces Lili Volpertas (Lily Volpert) slepkavību Kārdifā. 1998. gadā - pēc 45 gadiem, Mahmuds ticis reabilitēts, jo ticis noskaidrots, ka lieciniekiem ticis samaksāts, spriedums bijis rasistisks un bez jebkādiem vērā ņemamiem pierādījumiem. Mahmuds Huseins Matans bijis pēdējais notiesātais, kurš pakārts Kārdifas cietumā.
Lielbritānijā 1952. gadā Dereks Bentlijs (Derek Bentley) un viņa līdzzinātājs Kristofers Kreigs (Christopher Craig) tikuši apsūdzēti policista aplaupīšanā un slepkavībā. Tiesa abiem piespriedusi nāves sodu pakarot, tomēr Kristofers ticis atbrīvots no soda, jo bijis nepilngadīgs, bet Dereks Bentlijs ticis pakārts. 1998. gadā spriedums, kas pasludināja Bentliju par vainīgu slepkavībā ticis atcelts, jo noskaidrojies, ka viņš gan piedalījies aplaupīšanā, bet slepkavību izdarījis tikai Kristofers Kreigs.
14 gadus vecais kanādietis Stīvens Truskots (Steven Truscott) 1959. gadā ticis apsūdzēts par 12gadīgās skolas biedrenes Linnas Hārperes (Lynne Harper) izvarošanu un slepkavību. Neskatoties uz netiešiem pierādījumiem Stīvenam ticis piespriests nāvessods, kas vēlāk aizstāts ar 10 gadus ilgu cietumsodu. Truskots pilnībā izcietis piespriesto sodu. 2006. gadā lieta tikusi pārskatīta Kanādas Augstākajā tiesā un spriedums ticis atcelts. Truskots ticis attaisnots. Viņam tikuši izmaksāti 6,5 miljoni eiro. Tomēr Linnas Hārperes slepkavība palikusi neatklāta.
1969. gadā Kanādā par 20gadīgās medicīnas māsiņas Geilas Milleres (Gail Miller) izvarošanu un slepkavību esot apsūdzēts un uz mūžu ieslodzīts Deivids Milgārds (David Milgaard). 1997. gada 18. jūlijā Lielbritānijas DNS laboratorija publicējusi ziņojumu, kurā apstiprināts, ka spermas paraugi uz upura drēbēm neatbilst Deivida paraugiem. Saskačevanas provinces vadība Deividam esot atvainojusies par nepatieso apsūdzību un 1997. gada 25. jūlijā ticis arestēts Larijs Fišers (Larry Fisher), kurš esot paveicis šo noziegumu. Fišers jau iepriekš 23 gadus bija pavadījis cietumā par daudzām izvarošanām. 1999. gada 17. maijā ticis panākts izlīgums starp Deividu un Saskačevanas provinci. Izlīguma cena – 10 miljoni dolāru.
Padomju Savienības laikā no 1971.gada līdz 1985. gadam Vitebskas un Polockas pilsētu apkārtnēs 14 gadu garumā tikuši atrasti izvarotu sieviešu līķi. Tādi pavisam bijuši 36. Prokuratūra un milicija noskaidrojusi vainīgos un lieta nodota tiesai. 11 tiesu procesos esot notiesāti 14 cilvēki, no kuriem vienu esot paspējuši nošaut, viens izdarījis pašnāvību, vēl viens – sajucis prātā, bet pārējiem piespriests ilgstošs ieslodzījums. Pēc 14 gadiem, kad daži notiesātie jau „atsēdējuši” – kurš 13, kurš 10 gadus, pēkšņi noskaidrojies, ka visus šos noziegumus izdarījis viens cilvēks – kāds Genādijs Mihasevičs (Геннадий Михасевич), kurš dzīvojis Vitebskā un bijis tiesībsargājošo orgānu darbinieks. Pārbaužu rezultātā atklājies, ka visas14 notiesātās personas ir pilnīgi nevainīgas.
Pagājušā gadsimta 80to gadu sākumā pār Latviju pārlidoja vēsts, ka sievietēm jākļūstot uzmanīgākām, jo parādījies maniaks. Sākumā ticis uzskatīts, ka nogalinātās sievietes ir dažādu slepkavu roku darbs, bet tad uzmanību piesaistījušas vairākas slepkavību kopīgas nianses. Visas noslepkavotās tikušas atrastas netālu no dzelzceļa un sists visām esot vienādi. Sievietes bijušas izvarotas, nogalinātas un aplaupītas. Par kādas jaunas sievietes slepkavību milicijas darbinieki aizturējuši Jāni Dreimani un vēl divus puišus. Miličiem ar nežēlīgu sišanu izdevies panākt Dreimaņa atzīšanos. Viņš ticis atzīts par vainīgu un viņam piesprieduši nāves sodu. Bet kādu dienu milicijas darbinieki saņēmuši informāciju, ka kāds Staņislavs Rogaļevs 13. janvāra ielā kādā dzīvoklī uzbrucis sievietei, kura laimīgas sagadīšanās dēļ palikusi dzīva. Uz Staņislava Rogaļeva sirdsapziņas bijušas desmit sieviešu slepkavības, izvarošanas un aplaupīšanas. Uz nāvi notiesātais Dreimanis ar PSRS Augstākās Padomes plēnuma lēmumu ticis attaisnots, bet Rogaļevam tiesa piespriedusi nāves sodu, kas arī ticis izpildīts.
Krievijā 1983. gadā 29gadīgais Aleksandrs Kravčenko (Александр Кравченко) ticis nošauts par deviņgadīgās meitenītes Jeļenas Zakontovas (Еленa Законтовa) izvarošanu un slepkavību, kas izdarīta 1978. gadā. Īstais vainīgais bijis Andrejs Čikatilo (Андрей Чикатило). Tas gan kļuvis zināms tikai 1990. gadā. Tad spriedums par nāves sodu attiecībā uz Aleksandru Kravčenko ticis atcelts.
2003. gadā 17gadus vecais Dmitrijs Medkovs (Дмитрий Медков) no Stavropoles novada (Krievija) ticis notiesāts un nosūtīts piespiedu ārstēšanai psihiatriskajā slimnīcā par savas 14gadīgās māsas Tatjanas slepkavību, kura bija „bez pēdām” pazudusi un kuras ķermeni tā arī neesot varējuši atrast. 2006. gadā noskaidrojies, ka Dmitrija māsa aizgājusi no mājām un Dagestānā apprecējusies. Dmitrijs esot saņēmis 500 tūkstošu rubļu lielu naudas kompensāciju.
