Tādi "sātani", diemžēl ir ļoti daudz, bet šoreiz par šo.
Sātans zemes virsū - Čikatilo.29
1496
0
Andrejs Romanovičš Čikatilo (16.10.1936. - 14.02.1994.)
Zēna agrīnā bērnība aizritēja Otrā pasaules kara gados, kad Ukrainā risinājās smagas kaujas. Armijā tika iesaukts arī Andreja tēvs Romāns Čikatilo, bet viņu piemeklēja liktenis, ko padomju režīms uzskatīja par ļaunāku nekā nāve - viņs tika ievainots un krita vāciešu gūstā. Pēc kara pret vinu tika vēstas dažādas represijas, arī mazo Andreju skolā dēvēja par tautas nodevēja un fašista dēlu.
Māte bija valdonīga sieviete, kas zēnu mēdza iekaustīt par dažādiem pārkāpumiem, piemēram, slapināšanu gultā. Šis ieradums viņam piemita līdz pat pusaudža gadiem. Andrejam bija arī tuvredzība, bet viņš kautrējās nēsāt brilles, jo baidījās no izsmiešanas. Viņš bija kautrīgs un nekādi nespēja veidot attiecības ar meitenēm. Kaut ko līdzīgu intīmai tuvībai jaunietis piedzīvoja 17 gadu vecumā, kad nedomājot uzklupa māsas draudzenei, krietni jaunākai meitenei. Līdz izvarošanai gan toreiz nenonāca. Arī vēlākie mēģinājumi uzsākt seksuālas attiecības ar sievietēm cieta neveiksmi, jo viņš bija impotents un nespēja sasniegt erekciju.
Čikatilo sapņoja kļūt pat juristu un mēģināja iestāties Maskavas Valsts universitātē, bet netika uzņemts.Viņš iestājās armijā. Pēc dienesta armijā viņš sāka strādāt par telefonsakaru tehniķi. Pēc dažiem gadiem Čikatilo apprecējās. Sievu Feodosiju viņš atrada ar māsas starpniecību. Uzzinot par vīra impotenci, sieva nekrita panikā un pat pamanījās sagādāt divus bērnus - meitu Ludmilu un dēlu Juriju. Normālas dzimumdzīves viņiem nebija, bet Feodosija ļāva viņam pašapmierināties, lai tiktu pie spermas.
Čikatilo dzīvoja ārēji priekšzīmīga padomju pilsoņa dzīvi. Viņš iestājās kompartijā, nedzēra, nesmēķēja, lieliski izturējās pret savu ģimeni. Tomēr aiz pieklājīgās ārienes slēpās tumšas un ļoti biedējošas tieksmes. Jau pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas viņš pēkšņi izdomāja mainīt profesiju un kļūt par skolotāju. Neklātienē pabeidzis augstskolu, ieguva ilgi gaidīto diplomu un iespēju strādāt ar bērniem. Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka Čikatilo jūtas pret bērniem nav tik nevainīgas, kā izskatās. No pirmās skolas viņu palūdza aiziet, jo skolotājs fiziski uzmācās jaunām meitenēm. Viņš pārgāja darbā uz citu skolu, kur līdzīgas darbības veica ar puišiem. Tomēr Čikatilo turpināja stradāt par skolotāju, taču vienā brīdī skolas vadība vairs nespēja pievērt acis uz viņa nepiedienīgo uzvedību. Zaudējis darbu skolā, vīrietis pārāk neskuma un atrada sev citu nodarbošanos - iekārtojās darbā par sagādnieku, kas nodrošināja iespēju brīvi pārvietoties pa valsti un nolūkot sev jaunus upurus.
Čikatilo parasti devās uz autobusu vai dzelzceļa stacijām, kur uzrunāja bērnus, klaiņojošus pusaudžus vai vieglas uzvedības sievietes. Katram tika izteikts kāds piedāvājums: uzcienāt ar gardumu, nobaudīt alkoholu, sagādāt deficīta preci. Tikai pirms tam jāveic neliela pastaiga līdz tēvoča Andreja mājai - tepat, pa taisnāko ceļu cauri parkam vai mežam...
Palicis vienatnē ar upuri, noziedznieks pārsteidza ar strauju uzbrukumu, sitieniem un naža dūrieniem. Upuri tika nežēlīgi sakropļoti, dažkārt pat tika izgrieztas acis, jo Čikatilo ticēja, ka tajās pēc nāves var redzēt slepkavas attēlu.
Čikatilo biogrāfijā bija vairākas epizodes, kas psihiatriem vēlāk ļāva izdarīt secinājumus par maniakālās rīcības cēloņiem. Tās bija saistītas gavenokārt ar seksuāliem traucējumiem, kas liedza dzīvot normālu dzimumdzīvi.
Viņa bērnība bija diezgan traumējoša, lai gan to par sevi varētu teikt lielākā daļa tās paaudzes cilvēku. Čikatilo piedzima Ukrainā, kur Staļina režīma īstenotā kolektivizācijas politika bija izraisījusi katastrofālas sekas. 30. gados daudzviet Ukrainā valdīja briesmīgs bads. Cilvēki bija novesti līdz tādam izmisumam, ka sāka izplatīties kanibālisms. Māte bērnībā biedēja mazo Andreju ar nostāstu par vecāko brāli Stepanu, kuru kanibāli esot noķēruši un apēduši. Rakstītos avotos par Stepanu nav atrodamas nekādas ziņas, bet, pat ja šis stāsts bija tikai mātes izdomājums, uz Andreju tas atstāja lielu iespaidu. Pēckara gados, kad ar pārtiku bija trūcīgi, viņš baidījās iziet no mājas, lai nekristu kanibālu nagos. Stāsti par kanibālismu rosināja zēna iztēli, un vēlāk maniaks labprāt mēdza iekosties upura ķermeņa daļās.
1984. gadā Čikatilo tika notiesāts, taču nevis par slepkavībām, bet gan pat valsts īpašuma piesavināšanos - no viņa darba vietas bija pazudis akumulators un linoleja rullis. Vainīgais atsēdēja trīs mēnešus un 1984. gada beigās tika atbrīvots no ieslodzījuma. Drīz vien viņš ar ģimeni pārcēlās uz Novočerkasku un kādu laiku atturējās no slepkavībām. Varasiestādes pastiprināti novēroja dzelzceļa stacijas, kur parasti tika noskatīti upuri, tāpēc slepkava nogaidīja, kad kontrole mazināsies. Turklāt pašam Čikatilo, bija brīvprātīgā kārtības sarga apliecība, tādēļ dažkārt viņš dežūrēja stacijās, gaidot iespēju noķert... pats sevi.
1986. gads aizritēja mierīgi, bet vēlāk uzbrukumi atsākās ar jaunu sparu. Čikatilo turpināja darbotis līdz pat 1990. ada novembrim, kad par pēdējo upuri kļuva 22 gadus vecā Svetlana Korostika un kad milicis pie netālās dzelzceļa stacijas apturēja Čikatilo, kurš izskatījās aizdomīgi - apģērbs notraipīts, uz sejas redzami nelieli asiņu pleķi. Milicis pieprasīja uzrādīt dokumentus, bet, tā kā nebija formāla iegansta vīrieti aizturēt, pēc paskaidrojuma sniegšanas Čikatilo varēja doties tālāk. Milicis uzrakstīja ziņojumu, kas nonāca izmeklētāju rīcībā, un viņi atcerējās, ka cilvēks ar šādu uzvārdu jau bijis aizdomās turēto sarakstā.
Nekavējoties tika sākta Čikatilo novērošana, līdz 1990. gada 20. novembrī tika pieņemts lēmums viņu aizturēt. Izmeklētājiem nebija tiešu un neapstrīdāmu pierādījumu, tāpēc lielākās cerības tika liktas uz vainīgā vaļsirdīu atzīšanos. Taču maniaks visu noliedza un apgalvoja, ka aizturēts nepamatoti. Viņš morāli sabruka tikai tad, kad pratināšanā iesaistītais psihiatrs Buhanovskis aplinkus saka izvaicāt Čikatilo par viņa slepeno dzīvi. Maniaks sācis raudāt kā bērns un piekritis atzīties visos noziegumos.
Savu rīcību Čikatilo nenožēloja, jo uzskatīja, ka pildījis "meža sanitāra" funkciju - atbrīvojis sabiedrību no klaidoņiem un, pēc saviem uzskatiem, sabiedrībai nevajadzīgām atliekām. Tiesu medicīnas ekspertīze vīrietis tika atzīts par pieskaitāmu, lai gan dzemdību traumas dēļ viņam bija smadzeņu bojājumi, kas rosināja seksuālas novirzes. Čikatilo centās attēlot sevi gan kā garīgi nelīdzsvarotu personību, gan kā padomju režīma upuri, tomēr tiesu tas neiežēlināja. Viņam piesprieda nāvessodu nošaujot, kas tika izpildīts 1994. gada 14. februārī. Rostovas nezvērs apklusa uz visiem laikiem.
Ja interesē šeit vari aplūkot Čikatilo upurus.
Man baill iet gulēt tagad