Vārdam „pēriens” latviešu valodā ir daudzi sinonīmi ar līdzīgu nozīmi, kas atšķiras pēc pielietotā pēriena rīka. Piemēram - šaustīšana, kulšana, mizošana, sukāšana, sautēšana, rīkstēšana, siksnošana, noslānīšana, pātagošana un tamlīdzīgi.
Pēriens.67
661
6
Pēriens ir miesas sods, to izpilda izdarot vairākus pliķus vai sitienus pa dibenu. Ir pazīstams arī pēriens pa muguru vai kājām. Sods ar pletni visos laikos ir bijis pats populārākais soda veids. Pārkāpumi, par kuriem piespriests pēriens ir visdažādākie.
Jau no viduslaikiem paši izplatītākie sodi Āfrikā bija miesas sodi, kuru paveikšanai tika izmantotas pletnes un bambusa koka nūjas. Ir uzskats, ka Āfrika ir tā vieta, no kuras tad ar laiku tiek pārņemta pēršana. Daudzi Āfrikas iedzīvotāji zina, cik lielas sāpes spēj sagādāt šī pletne, kura tika gatavota no degunradža ādas sloksnēm. Pietika ar 100 šīs pletnes sitieniem, lai cilvēks vairs nebūtu dzīvotspējīgs. Šis sods ir saglabājies arī vēl līdz mūsdienām. Ja profesionāla bendes rokās nonāk šī pletne, tad sitieni ir nežēlīgi un nepanesami sāpīgi.
Otrs no pašiem izplatītākajiem soda veidiem bija sitieni ar bambusa koka nūju, kura tika uzskatīta par Dieva dāvanu, ka Dievs ir atsūtījis šo nūju priekš tā, lai tā palīdzētu vainīgajam nožēlot savus grēkus par izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Ar šo bambusa nūju tika sodīti tie afrikāņi, kuri atteicās veikt sabiedrisko darbu, kā arī tie, kuriem par pienākumu bija uzlikts sekot tam lai šie sabiedriskie darbi tiktu izpildīti.
Pārsvarā ar bambusa koka nūju sita pa ceļiem, gurniem vai mugurkaulu, vai arī pa pēdām, tas tika darīts ar tādu nolūku, lai vainīgie uz ilgu laiku atcerētos, ka nav pildījuši savu pienākumu.
Miesas sodi, tajā skaitā ar pātagu vai žagariem, bija populāri arī 18. gadsimta Francijā, absolūtisma un arī Lielās Franču revolūcijas laikā. Feministe un viena no revolūcijas līderēm, Teroīne Merikūra sajuka prātā pēc publiska pēriena. 1793. gadā jakobīņu sievietes viņu saķēra, izģērba pilnīgi kailu un sarīkoja publisku pēršanu ar žagariem pa pliku dibenu. Revolūcijas varone bija tik ļoti apkaunota, ka sajuka prātā un pat daudzkārt atteicās no apģērba, atlikušo mūžu pavadot vājprātīgo iestādēs.
Pēršana bija izplatīta arī cariskajā Krievijā. Pēc imperatores Elizabetes Petrovnas pavēles, 1743. gadā, Sanktpēterburgā Kolēģijas laukumā, īpaši šim gadījumam sapulcināta pūļa priekšā tika ar varu noģērbtas, piesietas pie ešafota un izšaustītas ar pātagu par valsts nodevību (imperatores apvainošanu) notiesātās - galma skaistule, princese Natālija Lopuhina un pirmā Krievijas ģenerālprokurora atraitne, grāfiene Anna Bestuževa, kuru gan šaustīja žēlsirdīgāk, jo bendem tika iedots kukulis - dārgakmeņiem rotāts krustiņš.
Pērti ir ļaudis arī tagadējā Latvijā. Garlībs Merķelis par dzimtskungu necilvēcību rakstīja: “Pātaga, parasti collu plata siksna pirksta biezumā ar koka klātu, ir tikpat briesmīga kā rīkstes un tikpat viegli kā tās var padarīt cilvēku uz visu mūžu nelaimīgu. Jā, tie gadījumi nav nemaz tik reti, kur cilvēki, kas sodīti ar pātagu, pēc dažām dienām nomirst, jo šis sods ir necilvēcīgs. Tā piemēram 1794.gada vasarā fon H. kundze kādu meitu slikti salocīta virskrekla dēļ lika pērt tik briesmīgi, ka nelaimīgā pusstundu gulēja bez samaņas. Kādu rītu fon K. kundzes istabas meita bija aizmirsusi viņas klēpja sunītim uzvārīt krējumu. Kundze to pamanīja un zvērojošām acīm sasauca savus ļaudis, lai atriebtu šo briesmīgo pārkāpumu. Nelaimīgā meitene aizbēga un noslīcinājās Daugavā.
1905. gada revolūcijas augļus ilgi baudīt Latvijas iedzīvotājiem nebija lemts. Sāka darboties soda ekspedīcijas. Daļa revolūcijas aktīvistu bija spiesti slēpties mežos kā mežabrāļi vai emigrēt uz Krievijas attālākiem novadiem vai ārzemēm. Daudzi tika notiesāti un sodīti. Sodi bija visai bargi - nereti nāvessodi vai miesas sodi ar notiesāto publisku pēršanu. Sevišķi zvērīgi bija vācu tautības muižnieki, kuri aktīvi piedalījās soda ekspedīcijās. Tā bija Latvijā pēdējā plaša valsts īstenota pēršana. Nežēlīgi tikuši pērti abu dzimumu cilvēkus - kā vīrieši, tā sievietes ar metāla pātagām. Latvijā pēriens kā kriminālsods vairs nav likumā kopš 20. gadsimta sākuma vīriešiem, sievietēm - kopš 1889. gada, oficiāli likumā paredzētais soda veids tika saukts „pēršana”. Pēriens, kā miesas sods par pārkāpumiem uz dzelzceļa tika piemērots nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941-1944).
2007. gadā Irānā par alkohola lietošanu un izvirtību ar publisku nopēršanu sodīts 25 gadus vecais Saids Ganbari. Jaunais vīrietis, kurš krāpa sievu un lietoja grādīgos dzērienus, policijas pavadībā tika nogādāts Kavzinas pilsētas laukumā, kurā policija vairāk nekā 1000 skatītāju acu priekšā izpildīja vīrietim piespriesto sodu - astoņdesmit cirtienus ar pletni pa muguru. Lai cīnītos ar alkohola lietošanas izplatību jauniešu vidū, pēdējā laikā Irānas reliģiskās tiesas arvien vairāk piespriež šādus sodus. Pagājušajā gadā vien par alkohola lietošanu nopērti tika 120 cilvēki, tiesa, lielākā daļa šo spriedumu tiek izpildīti cietumos. Vainīgo publiski soda reti un tikai īpašos gadījumos.
Tāpat arī 2007. gadā Saūda Arābijā 2 homoseksuālisti tika sodīti ar 7000 pērieniem. Soda izpilde notika vairākās daļās. Šajā valstī homoseksuāli akti ir aizliegti un islāma šariata likumi par tiem paredz bargus sodus. Arī piedzērušos autovadītājus iesākumā sit pletnēm un tikai nākamajā reizē šiem cilvēkiem tiek konfiscēta automašīna.
