Katrai kultūrai uz šīs planētas ir savas īpatnības un savas slimības. Bet nu, lai būtu tik traki 
Mātes rauj nost dēliem locekļus43
1484
14
Pasaulē ir daudz dažādu slimību, ar kurām tu visticamāk nekad nesaslimsi, jo tās rodas pateicoties unikālām apkārtējās vides un specifiskās kultūras kombinācijām. Tās ir pazīstamas kā kultūrspecifiskās slimības vai sindromi. Dažas no šīm slimībām rada niecīgas veselības problēmas, kamēr citas var būt nāvējošas. Kā piemēru nekatīgai slimībai var minēt "reiva izsitumus" (rave rash), kas bija diezgan izplatīti 90. gados Anglijā un tieši sievietēm. "Reiva izsitumi" parādījās sievietēm, kas mēdza garas naktis un dienas pavadīt dažādos reiva pasākumos, deju klubos un ballītēs. Agresīvo deju kustību dēļ sievietēm, kuras tajos laikos visai bieži mēdza ballēties bez krūštura, ap krūšu galiem sāka parādīties sāpīgi izsitumi. Cita slimība, kas sākusi izplatīties diezgan nesen, ir "grauzdētās ādas sindroms"(toasted skin syndrome). Tas ir parādījies kā rezultāts ilgai klēpjdatora turēšanai klēpī (kaitīgais faktors ir tieši siltums). Sekas - dažāda lieluma un krāsas plankumi uz augšstilbu virsmas, kur parasti tur datoru. (redzami attēlā)
Šie gan bija tādi nekaitīgi rietumu kultūras piemēriņi. Taču ir kāda slimība, kas uzliesmoja 20. gadsimta sākumā Jaungvinejas cilšu vidū. Slimības simptomi bija diezgan smagi un varēja noprast, ka tā skar smadzenes - sejas muskuļu kontrakcijas, motorikas kontroles zudums, kas attīstījās tādā pakāpē, ka cilvēki nespēja normāli pārvietoties vai pat ēst. Vietējie to iesauca pa "smieklu slimību", jo bieži vien sejas muskuļi saspringa smaida grimasē. Visiem pārējiem gan slimībā kļuva pazīstama ar eksotisko nosaukumu - Kuru. Slimība mēdza biežāk skart sievietes vecumā no 20 līdz 30 gadiem, kas radīja cilšu vīriešiem problēmas ar veselīgu sievu izvēli un atrašanu vispār. Tā nu 50. gados ciltīs ieradās Austrāliešu dakteri, kas nolēma izpētīt slimību. Atklājās, ka slimības izraisītājs ir atrodams asinīs, bet visvairāk koncentrējas smadzenēs. Drīz vien noskaidrojās, ka pie vainas ir kanibālisms. Vietējām ciltīm bija diezgan interesantas paražas - viņi mēdza apēst savus mirušos biedrus. Kā izrādījās, tad sievietes bija iecienījušas tieši smadzenes. 60. gados Papua Jaungvinejā kanibālisms tika aizliegts ar likumu un slimības izplatība būtiski samazinājās. Mūsdienās ir zināms, ka Kuru slimību izraisa prioni, kas ir specifiskas olbaltumvielas.
Tikmēr inuītiem ir nepaveicies drusku savādākā ziņā. Lieta tāda, ka viņi ir iecienījuši uzturā lietot dzīvnieku orgānus un gaļu, kas satur lielu A vitamīna koncentrāciju. Turklāt nereti inuīti šos orgānus ēd jēlus. Rezultātā rodas slimība ar nosaukumu Piblokto. Viens no slimības simptomiem ir nejūtīgums pret aukstumu, kas ledus zemju iemītniekiem tīri lieti noder. Tomēr Piblokto rada arī depresiju un koprofāgiju. Es ceru, ka daudzi nezin, kas ir koprofāgija vai vismaz ir dzirdējuši šo vārdu kaut kur nezin kur. Literārā valodā runājot koprofāgija ir savu un ne tikai sūdu ēšana.
Psihiskās saslimšanas skar principā jebkuru nāciju un kultūru, taču dažkārt unikālu apstākļu dēļ rodas ļoti specifiskas saslimšanas formas. Ar Vendigo psihozi mēdza slimot Ziemeļamerikas indiāņi (Chippewa, Ojibwa, Cree), kas dzīvoja ap Lielajiem Ezeriem Kanādā un ASV. Šī slimība parasti uzliesmoja ziemās, kad ciltis savos mājokļos nereti tika ieputinātas uz nedēļām vai pat mēnešiem. Pārtikas rezerves šādos apstākļos var beigties ļoti ātri un cilvēki cieta no bada, sliktas dūšas un vemšanas. Kādā brīdā viens vai vairāki cilts locekļi sāka uzskatīt, ka viņi ir pārvērtušies par Vendigo monstriem. Par nelaimi pārējiem cilvēkiem Vendigo monstrs pārtiek no gaļas...cilvēku gaļas. Tādēļ nereti cilvēki prāta aptumsuma laikā mēdza piežmiegt otru un apēst. Interesanti, ka cilvēki, kas juta, ka pārvēršas par Vendigo monstru, mēdza izdarīt pašnāvību, lai nebūtu jācieš citiem.
Cita kultūrspecifiska saslimšana ir Koro (nejaukt ar Kuru). Koro ir izplatīta Ķīnas kultūrā un vietās, kur tā ir ienākusi (Vjetnama, Malaizija un Singapūra). Cilvēki, kuri no tās cieš, sāk uzskatīt, ka viņu reproduktīvie orgāni samazinās un galu galā izzūd - attiecīgi vīriešiem penis, bet sievietēm krūtis. Tradicionāli ķīnieši Koro uzskata par neveselīga seksa cēloni. Neveselīgs sekss ķīniešu izpratnē - masturbācija un prostitūcija. Dažkārt parādās ziņas, ka Koro izraisa pārtika. Piemēram, 1967. gadā Singapūras avīzē parādījās raksts, ka kāda sieviete saslimusi ar Koro pēc cūkgaļas ēšanas. Drīz vien parādījās desmitiem jaunu Koro saslimšanas gadījumu. Kādā nesenākā gadījumā sieviete no Vjetnamas pamanīja, ka viņas dēlēna loceklis paliek mazāks un mazāks. Viņa to saistīja ar peldēšanos vietējā ūdenstilpnē. Tas atkal radīja paniku cilvēku vidū. Viss nonāca līdz tādam absurdam, ka mātes ar rokām centās izvilkt savu dēlu it kā sarāvušos locekļus no miesas. Bija gadījumi, kad tie tika norauti nost pavisam.
Standartus, kuri definē, kas ir normāls un kas nav, katra kultūra definē pati. Šie standarti dažādās kultūrās var diametrāli atšķirties. Piemēram, Yanomamo indiāņi no Dienvidamerikas agresīvu un vardarbīgu cilvēku uzskata par normālu parādību un šādi cilvēki tiek augstu vērtēti un padarīti par līderiem. Tikmēr Pueblo indiāņi, kas apdzīvo ASV dienvidrietumus, šādus cilvēkus uzskata par draudu savai sabiedrībai un cenšas no viņiem atbrīvoties.
Līdzīga situācija ir vērojama Saoras pilsētā Indijā. Tur jaunieši bieži vien mēdz uzvesties savādi - smiešanās un raudāšana pilnīgi neraksturīgos tam brīžos, atmiņas zudumi, bezfilmas periodi. Viņi bieži piemin sajūtu, ka pa viņu ķermeni it kā skraida skudriņas. Rietumu ārsti šeit jau varētu sākt uzstādīt diagnozi, bet ne indiešu vietējie. Viņi uzskata, ka šādus jauniešu cenšas apprecēt neredzami gari. Šeit gan seko interesantākais - tiek veikta ceremonija, kur šāds jaunietis tiek apprecināts ar neredzamu būtni un...visi šķietamās slimības simptomi pazūd. Turklāt šādus cilvēkus respektē, jo viņi ir izredzētie - cilvēki, kurus izvēlējušies augstākas neredzamās būtnes. (Nav jau brīnums, paskaties kādus kāsīšus šie pīpē ;D)
Tikmēr Jaungvinejā šobrīd kāds precēts hiperaktīvs vīrietis, iespējams, ir ielauzies kaimiņu mājā un sācis tur visu demolēt un izvandīt. Šāds vīrietis savāks dažādus mājas priekšmetus, kurus uzskatīs par ļoti vērtīgiem, bet lielākā daļa no tiem būs bezvērtīgi krāmi. Pēc šī incidenta viņš ieskries vietējā mežā un pazudīs uz pāris dienām, tad atgriezīsies jau bez nozagtajiem priekšmetiem un pilnīgi neko neatceroties par notikumu. Šādu stāvokli vietējie sauc par Gururumba jeb "mežonīgo cilvēku". Tas ir diezgan raksturīgs Jaungvinejas precēto vīriešu vidū. Kāpēc? Nacionālā īpatnība.
Un nobeigumā pastāstīšu par stāvokli, kurš var piemeklēt katru no mums. Homoseksuālo paniku pirmais aprakstīja psihiatrs Edvards Kempfs 1920. gadā. Tas ir stāvoklis ar strauju sākumu, kam raksturīga apkārtnes sašķobīta uztvere un halucinācijas, kas slimnieku apsūdz dažādās homoseksuālās aktivitātēs. Visbiežāk ar to cieš cilvēki, kam jau ir nosliece uz psihiskām saslimšanām, bet nu ar to var saslimt arī šķietami veselie. Šādi stāvokļi visbiežak uznāk cilvēkiem, kas ilgu laiku pavada noslēgtībā, stresā un viena dzimuma kompānijā, piemēram, armijas barakās. Šādi slimnieki ļoti bieži bija sastopami 2. Pasaules Kara laikā, kad karavīriem nācās mazgāties kopējās telpās un lietot atvērta tipa tualetes. Ārstē šos pacientus vienmēr pretējā dzimuma pārstāvis :)
