Krievijas krimināla vecmāmiņa.43

Zelta Rociņa nodarbojās ar zādzībām viesnīcās, juvelieru veikalos un vilcienos, braukājot pa Krieviju un Eiropu. Eleganti ģērbusies, ar svešu pasi viņa apgozījās labākajās Maskavas, Pēterburgas, Odesas un Varšavas viesnīcās un rūpīgi izpētīja telpu izkārtojumu, ieejas, izejas un gaiteņus. Soņka izdomāja viesnīcu zādzību metodi ar nosaukumu „Guten Morgen”. Viņa virs saviem apaviem uzvilka filca apavus un bez skaņas pārvietojās pa viesnīcu gaiteņiem. Agrā rītā viņa iekļuva svešā viesnīcas numuriņā un saimniekam saldi guļot, klusu „iztīrīja” tā naudas maku. Ja saimnieks pēkšņi pamodās, elegantā dāma ar dārgajām rotas lietām sāka izģērbties, izlikās, ka nav ievērojusi guļošo un kļūdas pēc sajaukusi viesnīcas numuriņus. Beidzās tāds „pasākums” ar pirmklasīgi iestudētu kautrīgu satraukumu.

Plašajai avantūristes dvēselei neesot bijuši sveši arī labi darbi. Laikam Soņa atcerējās savas meitas, kad avīzē izlasīja to, ka „pa tīro” apzagusi nelaimīgu atraitni ar divām meitām. Un nozagtie 5000 rubļi bijuši vienreizējs pabalsts sakarā ar atraitnes vīra – sīka ierēdņa nāvi. Ilgi nedomājot Soņka pa pastu aizsūtīja atraitnei nozagto naudu un nelielu vēstulīti: „Cienītā kundze! Avīzē es izlasīju par nelaimi, kas Jūs piemeklējusi, kuras cēlonis biju es, dēļ savas neremdināmās kaisles uz naudu. Sūtu Jums Jūsu 5000 rubļus un iesaku naudu labāk noslēpt. Vēlreiz lūdzu piedošanu un sūtu cieņas apliecinājumus Jūsu nabaga bārenītēm”.

Iekļuvusi kādas provinciālas viesnīcas istabiņā, Sofija ievēroja guļošu, bālu jaunekli. Pārsteidzoša bijusi jaunekļa sejas izteiksme. Uz galda bijis nolikts revolvers un vēstuļu kaudzīte. Viņa izlasījusi tikai vienu, kuru jauneklis bija adresējis savai mātei. Tajā nelaimīgais Verters rakstīja, ka nozadzis naudu, zādzība atklāta un vienīgais ceļš, lai izbēgtu no negoda ir pašnāvība. Soņa uzlikusi uz vēstuļu kaudzītes 500 rubļus, tiem virsū revolveri un tikpat klusu izgājusi no istabas.

Viņas Odesas dzīvoklī policija atrada oriģinālu kleitu, kura bija uzšūta speciāli, lai varētu zagt veikalos. Pēc būtības tā bija kā liels maiss, kurā varēja pat noslēpt nelielu, dārga auduma baķi. Īpašu meistarību zagle demonstrēja juvelieru veikalos. Daudzu pircēju klātbūtnē, ar savu līdzzinātāju palīdzību, kuri veikli novērsa pārdevēju uzmanību, viņa nemanot paslēpa dārgakmeņus zem saviem speciāli izaudzētajiem nagiem, samainīja gredzenus ar briljantiem pret mākslīgiem un nozagto noslēpa uz letes stāvošā puķu podā, lai nākošajā dienā paņemtu sazagto.

Īpaša lappuse viņas dzīvē ir zādzības vilcienos – pirmās klases kupejās. Par krāpnieces upuriem kļuva baņķieri, ārzemju uzņēmēji, lielu zemes platību īpašnieki un pat ģenerāļi. Kādam ģenerālim Frolovam Soņa nozaga 213 000 rubļu. Izsmalcināti ģērbtā dāma iekārtojās kupejā, tēlojot marķīzes, grāfienes vai bagātas atraitnes lomu. Ieguvusi līdzbraucēju labvēlību un tēlojot, ka ir sajūsmā par „aplidošanas” mēģinājumiem, marķīze – viltvārde daudz runāja, smējās un koķetēja, gaidot kad upurim sāks nākt miegs. Tomēr, aizrāvušies ar vieglprātīgās aristokrātes skaistumu un seksualitāti, bagātie kungi ilgi neiemiga. Tad Soņa lika lietā iemidzinošus līdzekļus – smaržas ar kādu īpašu vielu, opiju vīnā vai tabakā un pudelītes ar hloroformu. Kādam tirgonim no Sibīrijas viņa nozaga, tajos laikos, milzīgu summu – 300 000 rubļu.

Paticis Zelta Rociņai „strādāt” arī visslavenākajā Krievijas gadatirgū Ņižņijnovgorodā. Bieži viņa braukājusi pa Eiropu – Parīzi, Nicu, bet priekšroku devusi vāciski runājošām valstīm. Viņa īrēja dārgus dzīvokļus Vīnē, Budapeštā, Leipcigā, Berlīnē. Soņas iemīļotākās atpūtas vietas bija Krima, Pjatigorska un Marienbādes kūrorts Čehijā, kur uzdevās par titulētu personu, jo viņai bija vesels krājums vizītkaršu. Nauda netika skaitīta un krāta nebaltām dienām. Tā, atbraukusi uz Vīni 1872. gada vasarā un ieķīlājot lombardā dažas no nozagtajām dārglietām un pret galvojumu saņemot 15 000 rubļu, viņa tos iztērēja vienā mirklī.

Pamazām afēristei apnicis strādāt vienai un viņa izveidojusi bandu, kura sastāvējusi no viņas radiniekiem, bijušajiem vīriem, likumīgā zagļa Berezina un Zviedrijas – Norvēģijas pavalstnieka Martina Jakobsona. Visi bandas locekļi bez ierunām pakļāvušies Zelta Rociņai. „Iekrita” Soņka ne vienu reizi vien. Viņa tika pieķerta Varšavā, Pēterburgā, Kijevā un Harkovā, bet vienmēr velnam brunčos izdevās izlavīties no policijas iecirkņa vai panākt attaisnošanu. „Medīja” zagli daudzu Rietumeiropas pilsētu policisti. Budapeštā pēc Karaliskās tiesu palātas rīkojuma tika aizturētas visas viņas mantas, Leipcigas policija 1871. gadā nodeva Sofiju Krievijas vēstniecības pārraudzībā. Vīnē viņai atkal izdevās aizšmaukt, bet policija konfiscēja viņas lādi ar nozagtajām mantām. Te sākās Zelta Rociņas neveiksmju sērija – viņas vārds bieži tika pieminēts presē un policijas iecirkņos bija izliktas viņas fotogrāfijas, kļuva aizvien grūtāk iejukt pūlī un saglabāt brīvību ar kukuļu palīdzību.

Nokļūstot izsūtījumā Tālajos Austrumos Soņku Zelta Rociņu apmeklējuši rakstnieki , žurnālisti un ārzemnieki. Eksotikas mīļotāji fotografējušies kopā ar katordznieci, kalēju un uzraugu. Viena no šādām fotogrāfijām ir saglabājusies Krievijas Valsts Vēstures muzejā. „Atsēžot” piespriesto termiņu, Sofijai ticis piemērots brīvais nometinājums un bijis jāpaliek Sahalīnā. Tur viņa kļuvusi par vietējās ēstuves saimnieci, vārījusi kvasu, tirgojusi šņabi un rīkojusi vakarus ar dejām. Viņa sagājās ar nežēlīgu recidīvistu Nikolaju Bogdanovu, bet dzīve ar viņu bijusi ļaunāka par katorgu. Slima un nocietinājusies viņa izlēmusi bēgt un pametusi Aleksandrovsku. Nogājusi aptuveni divas jūdzes, zaudējusi spēkus viņa pakritusi, kur to atradis konvojs. Pēc dažām dienām Zelta rociņa mirst. Neskatoties uz to, ka dižā krāpniece un afēriste nomira izsūtījumā Sahalīnā, viņas kaps, dīvainā kārtā, ir Vagaņkovas kapos Maskavā.