Lai arī visi par to ir dzirdējuši, ne visi tajā ir iedziļinājušies. Raksts par vienu no nežēlīgākajiem notikumiem pasaules vēsturē. Būs interesantāk nekā vēstures stundā.
Fakti par holokaustu51
353
10
Holokausts sākās 1933. gadā pēc tam, kad Ādolfs Hitlers nāca pie varas Vācijā un beidzās 1945. gadā, kad vācu karaspēks cieta sakāvi pret sabiedrotajiem spēkiem.
Vārds “holocausts” ir radies no grieķu vārda “holokauston”, kas nozīmē “upurēšana ar uguni”. Realitātē tā bija nacistu veikta ebreju vajāšana un nežēlīgu noslaktēšana. Ebreju valodā šos šausmīgos notikumus pazīst arī zem vārda “Shoah”, kas nozīmē “postījumi, graušana”.
Bez ebrejiem nacisti vajāja un nogalināja arī čigānus, homoseksuāļus, Jehovas lieciniekus, kā arī invalīdus. Visi, kuri pretojās nacistu uzskatiem, tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm, piespiedu darbiem vai nogalināti uz vietas.
Ebreju tautas iznīdēšanai nacisti izmantoja terminu “Pēdējais risinājums”. Daudzu uzskati ir, ka holokaustā cieta praktiski tikai ebreji. Patiesībā tiek lēsts, ka holokausta laikā tika nogalināti 11 miljoni cilvēku. “Tikai” seši miljoni no tiem bija ebreji. Nacisti nogalināja apmēram divas trešdaļas no Eiropā dzīvojošajiem ebrejiem. Tāpat holokausta laikā nežēlīgi tika nogalināti apmēram 1,1 miljons bērnu.
Reklāma
LAIKA LĪNIJA
1933. gada 1. aprīlī nacisti uzsāka pirmās darbības pret Vācijas ebrejiem, aizliedzot visu ebreju vadīto uzņēmējdarbību.
1935. gada 15. septembrī izdotie Nirnbergas likumi pakāpeniski sāk norobežot ebrejus no sabiedriskās dzīves. Šie likumi ietvēra punktus par Vācijas pilsonības atņemšanu visiem Vācijā dzīvojošajiem ebrejiem, kā arī laulību un seksuālus sakarus starp ebreju un vāciešu cilvēkiem. Arī turpmāk šie likumi tika papildināti ar punktiem, kuri vēl vairāk turpināja apspiest ebreju tautu.
Turpmākie likumi ietvēra tādus punktus kā aizliegumus ebrejiem uzturēties publiskās vietās kā parki, visi tika atlaisti no valsts darbavietām, ebrejiem bija pienākums reģistrēt visus savus īpašumus. Tāpat ebreju ārstiem tika aizliegts ārstēt itus pacientus, izņemot citus ebreju tautības pacientus.
Pirmās lielās vardarbības izpausmes notika 1938. gada naktī no 9. uz 10. novembri, kad nacistu karaspēks uzsāka grautiņus pret ebrejiem Vācijā un Austrijā. Šajā vardarbības naktī tika nodedzinātas sinagogas, ebrejiem piederošo uzņēmumu un rūpnīcu demolēšana un dedzināšana. Pa ceļam gadījušies ebreji tika fiziski iespaidoti, 30 tūkstoši cilvēku tika arestēti un nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm.
Reklāma
• Pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gadā nacistu karavīri pavēlēja ebrejiem piespraust pie apģērba dzeltenu Dāvida zvaigzni, lai viņus varētu atšķirt no pārējās tautas un “it kā nejauši” nošaut.
Tāpat pēc Otrā pasaules kara sākuma ebrejiem tika pavēlēts dzīvot tikai noteiktās lielo pilsētu zonās (sauktas par getto) Ebreji tika padzīti no saviem mājokļiem un nosūtīti dzīvot pavisam nelielos mājokļos, kuri visbiežāk bija jādala ar citām ģimenēm.
Daži getto bija “atklātie”, kas nozīmēja, ka pa dienu cilvēki drīkstēja tos pamest, bet līdz krēslai viņiem bija jāatgriežas. Tie, kuri nepaspēja, tika sodīti ar nāvi. Daži lielākie getto tika izvietoti Belostokā, Kovno, Lodzā, Minskā, Rīgā, Viļņā un Varšavā. Lielākais getto atradās Varšavā, kurā 1941. gada martā mitinājās 445 tūkstoši ebreju.
Lielākajā daļā getto nacisti pavēlēja izveidot savu Jūdenrātu (ebreju padomi), kas uzklausītu nacistu izdotās pavēles un paziņotu tās visā getto teritorijā. Vēlāk sākās ebreju izvešana kravas vilcienos uz koncentrācijas un nāves nometnēm. Lai vieglāk būtu panākt sadarbību ar cilvēkiem, viņiem tika pateikts, ka viņi tiks vesti uz citu vietu, kur tiks piedāvātas darba iespējas.
Kad 1943.gada 13. aprīlī nacisti bija nolēmuši likvidēt Varšavas getto, tās iemītnieki uzsāka dumpi, zināmu kā Varšavas getto sacelšanos. Ebreji spēja pretoties nacistu režīmam veselas 28 dienas, beigās tiekot zvērīi nogalināti, nešķirojot ne bērnus, ne sievietes. Un tomēr šāds pretošanās periods ir ilgāks par to, cik iespēja daudzas Eiropas valstis.
Reklāma
Laika posmā no 1933. līdz 1938. gadam lielākā daļa koncentrācijas nometnēs bija politiski ieslodzītie jeb cilvēki, kuri jebkādā veidā pretojās Hitlera un nacistu uzskatiem. Visi šie cilvēki tika nosaukti par “asociāliem”.
Pēc 1938. gada notikumiem Varšavā uz koncentrācijas nometnēm tika nosūtīti aizvien vairāk ebreju, kuri praktiski bija nolemti nāvei.
Dzīves apstākļi koncentrācijas nometnēs bija vienkārši necilvēcīgi. Ieslodzītie tika sūtīti strādāt smagu fizisku darbu, praktiski nebarojot ne darba laikā, ne arī pēc tā. Cilvēki gulēja pa četriem vai vairāk cilvēkiem uz koka gultas bez matračiem vai spilveniem. Apsardzes vardarbības un nāves gadījumi bija ikdiena.
