Pastāv mīts, ka cilvēks, kurš izdzīvo pēc nāvessoda izpildes, pēc likuma nedrīkst tikt sodīts ar nāvi vēlreiz.Tādēļ liela daļa nāvessodu spriedumu beidzas ar vārdiem "līdz nāvei" kas nozīmē, ka neatkarīgi no tā cik daudz laika vai līdzekļu tas prasīs, notiesātais aizies pie tēviem.
Bet ne vienmēr tā ir bijis, agrāk izdzīvojušie diezgan bieži tika atbrīvoti, jo tas skaitījās "dieva pirksts" un pierādījums, ka cilvēks nav vainīgs.
The Man Franks
Pirmais cilvēks, kuram tika piespriests nāvessods jaunizveidotajā Fidžī karalistē, kas pēc diviem gadiem kļuva par Anglijas koloniju. Slepkava ar iesauku The Man Franks izdzīvoja pateicoties sprieduma izpildītāju nekompetencei. Karātavas sprieduma izpildei tika sagatavotas daudz par agru, cilpa pamatīgi izmirka lietū, tādēļ to kādu laiku žāvēja, turot virs ugunskura. Virve tik ļoti sacietēja, ka bendem, pirms uzmaukt cilpu kaklā Frankam, nācās pielikt visu savu spēku, lai padarītu mezglu vaļīgāku. Kad tas bija izdarīts un cilpa bija uzmaukta, to vairs nevarēja savilkt ciešāku. Neko darīt, visu atstāja kā ir.
Vāriņi zem Franka kājām atvērās, virve nospriegojās un tām vajadzēja būt stāsta beigām, bet nē. Pēc trīs minūšu klusuma, Franks sāka kustēties un lūgt, lai kāds izbeidz šo murgu. Tā kā arī viņa rokas bija nemākulīgi sasietas, viņš pastiepās pēc virves, kurā karājās, uzvilka sevi mazliet augstāk un atbrīvojās no cilpas.
Pēc šāda teātra noskatīšanās, neviens īsti nevēlējās to atkārtot un Franku apžēloja, bet Fidžī tieslietu sistēma kļuva par visas pasaules apsmieklu.
Anna Grīna (Anne Green)
1650. gadā, Anna bija kalpone Sera Tomasa Rīda mājā. Viņa palika stāvoklī no Rīda mazdēla, bet visādi centās to slēpt.Apmēram 18. nedēļā sākās priekšlaicīgās dzemdības, bērns piedzima nedzīvs. Anna krita panikā un paslēpa mazo apberot to ar pelniem un netīrumiem. Kaut kādā veidā šis stāsts tomēr nāca atklātībā un Annai nācās stāties tiesas priekšā. Tajos laikos pastāvēja likums, ka jebkuru neprecētu sievieti, kura slēpa grūtniecību un/vai bērna piedzimšanu nedzīvam, varēja apsūdzēt bērna slepkavībā. Tā nu Annai piesprieda nāvessodu. Viss noritēja kā nākas, spriedums tika izpildīts. Pēc tam viņas ķermeni nogādāja medicīnas laboratorijai sekcijas veikšanai. Atverot zārku, mediķi konstatēja knapi pamanāmas elpošanas pazīmes. Visi aizmirsa sākotnējo nodomu un ķērās pie Annas atdzīvināšanas, kas viņiem arī izdevās.
Šis atgadījums tika uzskatīts par brīnumu un dieva iejaukšanos, tāpēc Annu apžēloja. Viņa savāca savu zārku kā suvenīru un pārcēlās uz dzīvi citā pilsētā. Laimīgi aprecējās, sadzemdēja bērnus un, pateicoties viņas tēva cīņasspratam un uzstājībai, norāva nesliktu kompensāciju.
Megija Diksone (Meggie Dickson)
Līdzīgs stāsts, bet jau 1724. gadā. Megija palika stāvoklī, kamēr viņas vīrs bija devies jūrā. Lai izvairītos no baumām par viņas neuzticību vīram, Megija centās grūtniecību slēpt, kas gan nevainagojās panākumiem - visa pilsētiņa bija lietas kursā. Neviens īsti nezināja vai dzemdības noritēja kā nākas, vai bērns piedzima nedzīvs, bet tas arī nebija svarīgi - Megija slēpa grūtniecību un par to tika notiesāta uz nāvi. Megiju pakāra. Tuvinieki pieprasija, lai netiktu veikta sekcija un Megijas ķermeni atdotu viņiem. Tā arī notika un kamēr līķi zārkā veda uz kapiem, lai apglabātu, kāds sadzirdēja vieglus klaudzienus zārka iekšpusē.
Jau atkal, dieva pirksts, brīnums, Megiju apžēloja un viņa kļuva par vietējo slavenību ar iesauku Half-Hangit Meggie. Viņa nodzīvoja vēl 40 gadus un vēl šodien ir vairāki bāri un pat ciemats, kas nodēvēti viņas vārdā.
Ineta de Balšama (Inetta de Balsham)
1264. gadā Ineta tika notiesāta par patvēruma piešķiršanu zagļiem. Ieraksti apgalvo, ka viņa tika pakārta 9:00 no rīta pirmdienā, 16. augustā. Tā nu viņa tur karājās līdz ceturtdienas rītam, kad beidzot pārgrieza virvi un nocēla viņu zemē. Liels bija visu pārsteigums, kad izrādijās, ka viņa vēljoprojām ir dzīva. Inetas izdzīvošana tika skaidrota ar to, ka viņas balsene bija deformēta un pārkaulojusies, kā arī tā netika pietiekami saspiesta ar virvi.
Inetas stāsts ieguva ļoti lielu popularitāti un nonāca arī līdz karaļa Henrija III ausīm, kas piešķīra viņai karalisko apžēlošanu.
Evans Makdonalds (Ewan Macdonald)
1752. gadā Evans sastrīdējās ar kādu čali vārdā Roberts Pārkers (Robert Parker). Vārds pa vārdam, līdz Evana nazis nonāca Roberta kaklā. Evanu notiesāja uz nāvi un pakāra. Lielāko daļu šādu līķu tajā laikā sūtīja uz medicīnas laboratoriju, lai jaunie ķirurgi varētu praktizēties cilvēku graizīšanā. Tāpat notika arī ar šo. Domājat viņš vēsi nokāpa no ķirurga galda un aizgāja kā Anna Grīna? Viņš gan centās, bet nē. Īsi pirms operācijas sākšanās, Evans pēkšņi piecēļās sēdus. Ķirurgs no izbīļa paķēra koka āmuru un pabeidza bendes iesākto darbu.
Ļoti iespējams, ka Evans reinkarnējās kā zirgs, jo šis pats ķirurgs pēc vairākiem gadiem mira no zirga spēriena.
Romels Brūms (Romell Broom)
Varētu likties, ka šādas lietas ir notikušas tikai senajos laikos, ar notiesātajiem, kuri tika "nogalināti" ar senajām metodēm, bet nē. Šīs cilvēks ir pirmais, kurš izdzīvojis pēc letālās injekcijas. 2009. gadā ASV, Romels tika notiesāts par nolaupīšanu, izvarošanu un slepkavību. Nāvessoda izpildītājs divas stundas meklēja uzdevumam atbilstošu vēnu, kurā iedurt, procesa laikā caurdurot muskuli un iedurot kaulā. Katreiz, kad dakteris iedūra kādā vēnā, tā momentā "sabruka" un ievadīt indi nebija iespējams. Pēc neskaitāmajiem mēģinājumiem Romelu nosūtija atpakaļ uz savu kameru, nāvessodu atlika uz nedēļu. Šo laiku veiksmīgi izmantoja Romela advokāti, kas paziņoja, ka viņš jau tā esot piedzīvojis nežēlīgu un ļoti neparastu sodu. Tāpat viņi iesniedza tiesā prasību, kas mainītu letālo injekciju likumus ASV un paziņoja, ka nogalinot Romelu, tiktu pazaudēti lietiskie pierādījumi šajā tiesas prāvā.
Viņš joprojām ir dzīvs un gaida savu spriedumu.
