Bin Ladena medības30

12-17.12.2001. Tiek uzsākts uzbrukums pēdējam Al-Kaidas atbalsta punktam: alu kompleksam pie Tora-Boras kalniem, kas vēl joprojām atrodas talibu un Al-Kaida kontrolē. Apvidus tiek intensīvi bombardēts ar B-52 smagajiem bumbvedējiem. Pēc tam notiek Ziemeļu alianses kareivju uzbrukums ar britu un ASV specvienību atbalstu. Cietoksnis tiek ieņemts, taču bin Ladens pagūst aizbēgt pāri robežai uz Pakistānu, kur slēpjas visu atlikušo laiku.

2002. gads. CIP aktīvi vāc informācijas druskas par bin Ladenu un viņa atrašanās vietu. Bin Ladena atrašanās vieta ir grūti nosakāma. Viņš jau kopš 1998. gada neizmantoja nekādus elektroniskus saziņas līdzekļus pēc tam, kad Sudānā kādu viņa līdzgaitnieku izsekoja pēc viņa satelīttelefona un pēc tam nogalināja ar raķeti. Visas savas darīšanas viņš kārto ar kurjeru starpniecību. Nopratinot gūstekņus Gvantanamo bāzē, CIP izdzird baumas par kādu kurjeru ar iesauku Abu Ahmeds al-Kuveits. Viņa īstais vārds nav zināms.

2004. gads. Irākā kurdu militāristi sagūsta un vēlāk pārdod amerikāņiem Hassanu Gulu (attēlā), kurš ir viens no svarīgākajiem Al-Kaidas starpniekiem. Gūsteknis atklāj CIP, ka al-Kuveits ir viens no bin Ladena vistuvākajiem līdzgaitniekiem. Tas padara al-Kuveitu par vienu no svarīgākajiem mērķiem. Vēl Guls izpauž, ka šis kurjers atklātībā nav redzēts labu laiku, un tāpēc CIP secina, ka viņš droši vien ir kopā ar savu priekšnieku. 

2007. gads. Beidzot tiek atklāta al-Kuveita īstā personība. Lai gan ASV to neapstiprina, Pakistānas varas iestādes viņu pēc nāves identificēja kā Ibrahimu Saīdu Ahmedu, Kuveitā dzimušu pakistānieti ar labām arābu un puštunu valodu zināšanām.

Augusts, 2010. Veicot telefonu noklausīšanos, negaidīti tiek uztverta kāda aizdomās turētā saruna ar pašu al-Kuveitu. Al-Kuveita atrašanās vieta tika veiksmīgi noteikta, un CIP operatīvie aģenti viņu sāka izsekot. Tiek noskaidrots, ka al-Kuveits bieži uzturas kādā ēku kompleksā Abotabadā, tikai 30 kilometrus no Pakistānas galvaspilsētas Islamabadas.

Septembris, 2010. CIP intensīvi vāc informāciju par pašu ēku. Izdodas noskaidrot, ka tā būvēta 2004. gadā. Pamatīgie drošības pasākumi (5,5 metru augsts žogs ar dzeloņstieplēm, divi apsargāti vārti un 2,1 metrus augsta siena uz trešā stāva balkona) liek domāt, ka tā ir paredzēta kādas ļoti svarīgas personas apsargāšanai. Neparasts likās arī ēkas iemītnieku paradums sadedzināt visus atkritumus, nevis izlikt tos izvešanai, kā darīja visi kaimiņi. Pašā ēkā nebija nedz telefona, nedz interneta, kas likās atbilstoši bin Ladena ieradumiem.

Oktobris-decembris, 2010. Par spīti visiem turpmākajiem pūliņiem un nepārtrauktai novērošanai no gaisa un slēpņiem, neizdodas noskaidrot, kas ir noslēpumainā persona, kas ar savu ģimeni mitinās trisstāvīgās ēkas abos augšējos stāvos. Nav iespējams nedz nofotografēt viņu, nedz arī ierakstīt viņa balsi.

Janvāris, 2011. CIP iepazīstina ASV bruņoto spēku viceadmirāli Viljamu Makreivenu (attēlā kopā ar prezidentu Obamu) ar esošo situāciju. Makreivens par vispiemērotāko operāciju atzīst desantnieku uzbrukumu. Lenglijā sākas operācijas "Neptūna šķēps" izstrādāšana, kas ir kopprojekts starp CIP izlūkdienestu un SEAL 6 specvienību. Vienlaikus pieņemas spēkā bažas par Pakistānas reakciju uz šādu iebrukumu viņu teritorijā.
Kā alternatīva tiek piedāvāts B2 bumbvedēja uzlidojums vai kopoperācija ar Pakistānas bruņoto spēku atbalstu, taču šīm idejām ir vēl lielāki trūkumi. Kā vēlāk izteicās kāds prezidenta padomnieks: "Pastāvēja nopietnas šaubas par to, vai pakistānieši to spētu paturēt slepenībā ilgāk par nanosekundi"

14.03.2011. Prezidents Obama Nacionālās Drošības padomes sēdē  tiek iepazīstināts ar situāciju un abiem uzbrukuma plāniem. Obama vēlas rīkoties ātri, jo viņu uztrauc tas, ka slepenība var tikt izjaukta. Tāpēc pakistāniešu iesaistīšana tiek atmesta jau pašā sākumā. Daudzi padomnieki, ieskaitot arī aizsardzības sekretāru Robertu Geitsu, norāda uz to, ka bin Ladena atrašanās šajā kompleksā nav apstiprināta un tāpēc ir stipri apšaubāma. Pats prezidents vēl nepieņem galīgo lēmumu, taču vairāk nosveras par labu B2 bumbvedēja triecienam.

29.03.2011. Nākamajā Nacionālās Drošības padomes sēdē parādās jauna informācija no CIP. Tā kā nav zināms, vai ēkai ir bunkurs, aprēķini liecina, ka būtu jāizmanto vismaz trīsdesmit divas 910-kilogramīgas bumbas, lai sagrautu ēku pilnībā. Tādējādi ciestu arī tuvākās ēkas un ietu bojā vismaz ducis nevainīgu civiliedzīvotāju. Turklāt paša bin Ladena nāve vairs nebūtu apstiprināma, jo no līķa vairs nekas nebūtu palicis pāri. Šī informācija prezidentam liek mainīt savu viedokli un viņš aptur B2 uzbrukuma plānošanu. Obama pilnvaro viceadmirāli Makravenu pilnībā izstrādāt desantnieku uzbrukumu.

10-16.04.2011. Makreivens izraugās Red Squadron komandu, kas ir viena no četrām SEAL 6 vienībām. Šī komanda devās no Afganistānas uz mājām, tāpēc to varēja novirzīt šim uzdevumam, nepievēršot lieku uzmanību. Vienība veic divus treniņuzbrukumus ASV, bet vēl nezina, kas būs viņu mērķis.

19.04.2011. Prezidents Obama Nacionālās Drošības padomes sēdē dod zaļo gaismu desantnieku uzbrukumam helikopteros. Vienlaikus viņš pauž bažas par Pakistānas iespējamu prettriecienu un pavēl operāciju plānot tā, lai nepieciešamības gadījumā desantnieki varētu ar spēku izlauzties no valsts.

26.04.2011. Red Squadron komanda ar C-17 lidmašīnu izlido no bāzes Virdžīnijā, uzpilda degvielu Ramšteinas gaisa bāzē Vācijā un nolaižas Bagramas gaisa bāzē Afganistānā. Bagramā komanda izmēģina pēdējo treniņuzbrukumu pilna lieluma maketam un 27. aprīlī ierodas izejas punktā Jalalabadā.

28.04.2011. Admirālis Mullens izskaidro prezidentam un Drošības padomei plānu. Komanda izlidos no Jalalabadas divos Black Hawk helikopteros. Divi Chinook helikopteri ar papildspēkiem atrastos netālu, ja notiktu neparedzēts pakistāniešu uzbrukums. Nepārtraukti notiktu teritorijas novērošana ar bezpilota izlūklidmašīnām. Pakistānas aviobāzes tiktu novērotas, ja viņi gadījumā nolemtu sūtīt F-16 iznīcinātājus. Makreivens sarunas laikā ar Obamu paziņo, ka tuvākajās dienās būs gandrīz tukšs mēness un tādējādi apstākļi būs ideāli uzbrukumam no gaisa.

29.04.2011. 8.20. Obama dod pēdējo atļauju reidam, kuram jānotiek nākamjā dienā. Vakarā Obamu informē, ka reids ir atlikts uz vienu dienu sakarā ar sliktiem laika apstākļiem.

02.05.2011. 3.22. (01.05.2011. 13.22 pēc Vašingtonas laika). Makreivens saņem pavēli uzsākt operāciju "Neptūna šķēps". Prezidents Obama īsi pēc 5.00 (15.00 pēc Vašingtonas laika) pievienojas pārējiem Operāciju telpā, kur tiešsaistē vēro operācijas gaitu un klausās komentārus.

5.00 (15.00 pēc Vašingtonas laika), SEAL komanda tuvojas savam mērķim Abotabadā divos Black Hawk helikopteros. Helikopteri ir īpaši modificēti ar skaņas slāpētājiem, un tie lido līdz ar zemi, lai tos nemanītu pakistāniešu radars. Piloti iepriekš bija dienām ilgi trenējušies uz simulatoriem, lai varētu orientēties šajā teritorijā tumsā. Abos helikopteros ir  23 SEAL kareivji, tulks un suns, kurš bija paredzēts gadījumam, ja nāktos dzīt pēdas. Vēl 24 SEAL un armijas reindžeri divos Chinook helikopteros nolido divas trešdaļas distances, nosēžas tuksnesī un ir gatavi jebkurā brīdī doties palīgā, ja Pakistānas armija vai policija gatavotos uzbrukt. Bagramas bāzē Afganistānā kaujas gatavībā ir vēl 25 SEAL vīri.

Pēc plāna pirmajam helikopteram pa virvēm bija jāizsēdina 12 vīri pagalmā, kamēr otrs izsēdinātu 7 vīrus uz jumta un pēc tam izlaistu pārējos četrus, suni un tulku uz zemes ārpus kompleksa. Abas komandas vienlaicīgi uzbruktu no augšas un apakšas, strādājot ar klusinātiem ieročiem un neitralizējot savus pretiniekus, kamēr ārpusē esošie neļautu nevienam aizbēgt un brīdinātu par pakistāniešu tuvošanos. Kamēr pārējie nodrošinātu kompleksu, trīs vīri dotos pēc bin Ladena. Ja viņš padotos, viņu saņemtu dzīvu, bet ja nepadotos - tad nošautu. Pēc tam komanda evakuētos ar abiem helikopteriem un lidotu atpakaļ. Ja pakistānieši uzsāktu agresīvus pasākumus, tad plāns paredzēja iebarikādēties un gaidīt, kamēr ASV valdība noslēdz vienošanos ar Pakistānas valdību.

Realitātē plāns jau pašā sākumā noiet greizi - pirmais helikopters, kam bija jāizsēdina vīri pagalmā, iekļūst virpuļgredzena (vortex ring) gaisa plūsmā, ko radīja ēkas sienas un negaidīti siltā nakts. Rezultātā helikopters sāk krist un ar astes rotoru ietriecas sienā. Pilots veikli noliec priekšgalu uz leju un tādējādi helikopters ietriecas zemē, bet nesāk velties. Cietušo nebija, un triecienvienība sāk kāpt laukā no helikoptera. Otrs helikopters, redzot notikušo, pat nemēģina izsēdināt savu komandu uz jumta, bet gan uzreiz nolaižas ārpus kompleksa. Rezultātā tiek pilnībā pazaudēts pārsteiguma moments.