Asiņainā raganu medību vēsture Jauno laiku Eiropā6

Atskaitot atsevišķus gadījumus, parasti nebija runa par vajāšanām, kas būtu organizētas un vadītas no augšas baznīcas vai valsts varas uzdevumā. Sākumā katoļu baznīcas iestādes gan iesaistījās raganu prāvās, tomēr visā visumā baznīcas tiesas daudz biežāk mēdza piespriest naudas sodus, nevis nāvi, un baznīca bija viena no pirmajām, kas norobežojās no raganu medībām. Bēdīgi slavenā Spānijas inkvizīcija par burvestībām sodīja ar nāvi tikai 59 cilvēkus, savukārt katoļu inkvizīcijas tiesās Itālijā un Portugālē šis skaits bija attiecīgi 36 un 4. Inkvizitori bija viarāk aizņemti, karojot pret ķeceriem, ebrejiem, musulmaņiem un protestantiem, nevis vajāja sātanismu un raganas. Tomēr iz zināmi fakti, kas liecina, ka uz ziemeļiem no Alpu kalniem pēcreformācijas krīzes laikā 16.gadsimtā gan katoļu, gan protestantu garīdznieki daudzos gadījumos pieļāva raganu medības vai pat atbalstīja tās. Taču valstu vadītāji reti bija ieinteresēti, lai šādas vajāšanas izplatītos un tādējādi apdraudētu sabiedrības stabilitāti. Ciemu tiesās 90 procenti raganu prāvas beidzās ar nāvessodu, bet pilsētas tiesas nāve tika piespriesta 30 procentos gadījumu. Šos skaitļus vēsturnieki skaidro tādējādi, ka lielo pilsētu tiesneši bija labāk izglītoti un tos daudz mazāk iespaidoja masu histērija, turpretim ciemos viņi bija daļa no vietējās sabiedrības, kur valdīja panika un tika sacerētas apsūdzības. Tomēr ir zināmas vairākas īpaši sensacionālas lietas, kuras rūpīgi izpētot, šķiet, ka varas iestādes tīšām centušās uzkūdīt tautu, lai apsūdzētie tiktu notiesāti un sodīti ar nāvi. Šāda veida intensīvas raganu medība norisinājās galvenokārt, sākot ar 16.gadsimta beigām. Tās lielos viļņos izcēlās DIenvidvācijā - Trīrā, Bambergā, Vircburgā un Ķelnē, kā arī Austrijā un Šveicē.

Šo pilsētu ārkārtīgi šaurajās ieliņās kaimiņu labās attiecības bija pakļautas smagiem pārbaudījumiem, un, kad pirmā dzirsktele bija uzšķilta, apsūdzības izplatījās pilsētā kā skrejoša uguns. Tas bija iemesls lielām prāvām, kad tika vajāti un sodīti ar nāvi vairāki tūkstoši cilvēku. Nākamo paaudžu viedokli par visu šo laikaposmu lielā mērā ir iekrāsojušas tieši šīs iespaidīgās masu sodīšanas, tāpat kā nežēlīgā spīdzināšana, lai izspiestu no apsūdzētā atzīšanos un jaunas apsūdzības pret kaimiņiem, draugiem un ienaidniekiem. 1675.gadā raganu epidēmija uzliesmoja Zalcburgā, Austrijā, tā dēvētajā Zaubererjackl prāvā. Vairāki izmisuši ubaga zēni, galvenokārt bāreņi vai izstumtie, dažus gadus bija apvienojušies bandā, lai izdzīvotu. Viņi nodarbojās ar zādzībām un laupīšanām, piedraudot ar burvestībām, ja ļaudis negribēja viņiem dot iekāroto. Savās ceremonijās zēni izmantoja dažādus pašizgudrotus maģiskus rituālus. Briesmas viņi sajuta pārak vēlu. Iejaucās varas iestādes, un visi ubagi tika apsūdzēti burvestībās. Nav neapstrīdamu pierādījumu, ka baznīca un varas iestādes būtu izvēlējušās tieši šo grupu, lai likvidētu pilsētas padibenes, taču daudz kas par to liecina. Zalcburgas arhibīskaps žēlīgi pasaudzēja visus, kas jaunāki par 12 gadiem, tomēr 15 gadu laikā, kamēr norisinājās šīs prāvas, sodīto skaits pārsniedza 200 cilvēku.

Amerikā un Anglijā raganas tika pakārtas, citās Eiropas zemēs tās sadedzināja uz sārta. Lielākā daļa ķeceru vai raganu vai raganu sārta attēlu rāda, ka notiesātais piesiets pie staba pašā sārta virsotnē. Taču patiesībā notiesātais visbiežāk bijis pilnīgi vai daļēji apslēpts. Sārtu sakrāva aplī ap stabu, nelaimīgo upuri ieveda šajā aplī un piesēja pie staba, tad ap viņu sakrāva vēl vairāk zaru un visu aizdedzināja. Vēlākajā raganu medību periodā prāvās arvien biežāk tika iejaukti bērni. Gan starp upuriem, gan apsūdzētajiem bija daudz mazgadīgo, un tas skāra visus iesaistītos - no ģimenes locekļiem un kaimiņiem līdz rotaļu biedriem un nejaušiem ciemiņiem. Divi raganu medību gadījumi - viens Zviedrijas ziemeļos 1668.-1676. gadā, kad uz nāvi notiesāja gandrīz 200 cilvēku, un otrs Salemā, Ziemeļamerikā, 1692.gadā - rāda, cik tragiskas varēja būt sekas, ja prāvā tika uzklausītas bērnu apsūdzošās liecības. Gan Zviedrijā, gan Amerikā vēlāk atklājās, ka bērni bija sakūdījuši cits citu un visas apsūdzības izfantazējuši. Zviedrijā vairāki bērni pēc tam pat tika sodīti ar nāvi. Tomēr asiņainie masu histērijas uzliesmojumi drīzāk uzskatāmi par izņēmumiem un droši vien pat veicināja to, ka raganu medības pieklusa. Gan varasvīri, gan ļaudis no labi izglītotām aprindām, kā arī visa sabiedrība pamazām sāka vērstie pret šīm prāvām, kas 18.gadsimta laikā izzuda pilnībā. Eiropā pēdējie nāvessodi raganām tika izpildīti Šveicē 1782.gadā un Vācijā 1793.gadā. Tolaik tautas pretestība bija jau tik liela, ka visa tiesas procesa laikā tiesneši pat izvairījās lietot vārdu ragana. Raganu āmura laiks beidzot bija pagājis.