Zudusī bibliotēka26
Kādu laiku man ir neparasts hobijs - kolekcionēt senas, teju antikvāras grāmatas. Var uzskatīt, ka tieksme iegūt savā īpašumā vērtīgas lietas no pagātnes jau kopš gandrīz neatminamiem laikiem ir raksturīga manai ģimenei - noteiktā vecumā tam piemērots cilvēks no ģimenes vispirms iemīl vēsturi, bet jau pēc tam - sāk krāt antikvariātu.
Dažas manas kolekcijas sastāvdaļas ir pirktas pavisam nesen, citas - nodotas manā dzimtā jau paaudzēm ilgi. Daži var ticēt, bet citi ne, bet ikviens vārds šeit ir pilnīgi patiess.
Labu laiku centos atrast labas antikvāras grāmatas Latvijā, taču neviens no centieniem nevainagojās ar ĪSTIEM panākumiem. Un tā nu vasaras vidū man patrāpījās lieliska iespēja - aizbraukt divu nedēļu ceļojumā uz Vāciju kopā ar māti pie tēva, kurš jau dažus nedēļas strādāja Hamburgā, dzīvojot klusā ciematā.
Pagāja vairākas dienas. Man bija neiedomājami garlaicīgi. Es nezināju, ko gan darīt tajā sīkajā desmit māju sakopojumā, jo tur nebija itin nekā - nedz interneta pieslēguma, nedz televīzijas, nedz pat vissīkākā veikala (Alus "točka" neskaitās"). Visas grāmatas bija izlasītas, visas datorā ielādētās filmas - noskatītas. Bet, kādā lietainā svētdienā tuvējā pilsētiņā norisinājās "Flohmarkt" - jeb "Krāmu tirgus". Šādi pasākumi tur notika katra pavasara un vasaras nedēļas nogalē un es nolēmu tur aiziet.
Atgriezos ar teju unikālu izdevumu - 1884. gada Bībeli (Neesmu reliģioza fanātiķe - vienkārši tolaik izdeva galvenokārt Bībeles un evanģēlijus. Pat tā saucāmo "klasiku" varēja atrast tikai labi pameklējot)
Nākamnedēļ dabūju 1897. gada evanģēlijus.
Laikam visa šī buldurēšana par senām grāmatām ir traki gaaaaaaaarlaicīga, bet gan jau pacietīgie pagaidīs.
Jau aizbraucot palūdzu, lai tēvs pameklē vēl kādu senu izdevumu.
Pagāja laiks. Aizskrēja dienas, nedēļas, pat mēneši. Līdz, šī gada 12. septembrī pa pastu es dabūju sūtījumu.Nelielā kārbiņā iekšā atradās 1877. gada grāmata.
Tās autors bija lords Bairons un tā saucās "Donžuāns" - 5. un 6. daļa. Bet, ne jau tas man likās dīvaini.
Paskaitiet - tai grāmatai ir 135 gadi. Bet, tā izskatās kā teju jauna...
Turklāt, šī grāmata bija no privātas bibliotēkas.
Cilvēkam, no kura grāmatu kolekcijas bija ņemts šis izdevums bija arī savs zīmogs (norādīts pēdējos attēlos). Tas kā uzlīme rotā vāku iekšieni. Tās bijušo saimnieku sauca Pauls Mullers un viņa paraksts ar spalvu ir uz pirmajām lapām. Spriežot pēc pierkasta, Mullera kungs dabūja grāmatu 1882. gada 7. februārī, un viņa kolekcijā šī bija jau 563. grāmata.
Dažas dienas pēc grāmatas saņemšanas es meklēju internetā, kas gan varētu būt tās bijušais saimnieks. Es atradu vienīgi datus par to, ka kāds Pauls Mullers uz kuģa "Anchoria" bija 1882. gada 24. aprīlī emigrējis no Vācijas uz Ameriku, kur nodzīvojis 6 mēnešus.
Nevaru nepieminēt arī lūk, ko. Viena Nobela prēmijas laureāta vārds bija Pauls Mullers. Viņš bija sasniedzis virsotnes ķīmijā.
Ja kāds zina vismaz daļu par to, kas varēja būt grāmatas saimnieks un ar ko viņš nodarbojās - uzrakstiet to komentāros. Un, ja atpazīsatat viņa bibliotēkas zīmogu/ģērboni uzrakstiet to arī.