Mans stāst.67

2009 gads esmu gaidībās, kad kārtējās grūtnieču analīzēs uzrādījās antivielas uz C hepatītu pozitīvas. Ģimenes ārste cenšas pārliecināt, ka droši vien kļūda, tā mēdzot būt un, lai liekos mierā. Man tomēr miera nav un es dodos uz LIC (Latvijas infektoloģijas centru, kur pēc kārtējām analīzēm tiek uzstādīta diagnoze C hepatīts. Puņķi, asaras un bailes un drudžaina i-neta resursu caururbšana, lai saprastu, kas tas ir par zvēru un ko tas var nodarīt manam gaidāmajam bērnam. Tad sekoja vizīte pie hepatologa, kas vēsā angļu mierā noteica, ka nekas traks neesot, daudziem ir C hepatīts un, lai dzīvoju, kā līdz šim un pēc dzemdībām piekāpjot. Daudzi cilvēki nodzīvojot visu mūžu tā arī neuzzinot, ka esot bijuši slimi. Šī vizīte radīja mānīgu ilūziju, ka viss kārtībā, tā jau ir daudziem. Drošības pēc pārbaudīju vecāko bērnu un vīru, abi veseli. Izmeklēju informāciju netā par C hepatītu un grūtniecību un krūts barošanu, uzzināju, ka drīkst dzemdēt pašai un arī barot drīkst ar krūti pie nosacījuma, ka nav saplaisājušu, asiņojošu krūtsgalu, tā kā nav pierādījumu, ka bērns varētu inficēties caur pienu. Guvu apstiprinājumu šai informācijai, gan pie hepatologa, gan pie homeopāta, gan pie ginekoloģes, kā arī neontaloģes, LIC speciālistu visū gan domas dalās. Viena teica, ka drīkst, otra ka ne. Es laidu pasaulē burvīgu bērnu un domas par slimību pagaisa nebūtībā, līdz kādu dienu man bija sajūta, ka kaut kas nav īsti kā vajag, tā kā nogurums tā kā kas, kaut kas neizskaidrojams. Un parādījās vēlme uztaisīt asins analīzi. Izprasīju nosūtījumu, un jā ALAT uzlecis uz 128. Atkal puņķi un asaras, taču šoreiz pamatīgāk pieķēros informācijas meklēšanai, jo galu galā man jau ir divi bērni par kuriem esmu atbildīga. Es gribu redzēt kā viņi uzsāk skolu un auklēt viņu bērnus. Es esmu vēl pašā sākumā cīņai ar šo nezvēru. Pašlaik gaidu rindā uz aknu biopsiju, kurā noteiks, cik lieli aknu bojājumi man ir, meklēju pieejamus alternatīvus ārstēšanās veidus un cenšos sev palīdzēt pati, nepaļaujoties akli uz citiem un uz to, ka daudziem jau tā ir. Neviens mani neizārstēs, ja vien es pati nebūšu noskaņojusies uz to. No C hepatīta mirst un es to nevaru atļauties