Šie jaukie cilvēki, protams, mani nebrīdināja, bet es zināju – pieņemt islāmu nav joki, jo publiska atteikšanās no tā pēc šariāta ir potenciāli sava nāvessprieduma parakstīšana, viņiem tas īpaši personiski tiek uztverts. Tad nu padomāju... da labi. Ja viņiem taisnība, tas taču ir lieliski, ja ne..pastāstīšu citiem ''romantiķiem''. moins, bet kā lai to uzzina, tajā neieejot? Mūžīgi tāpat šeit nedzīvosim.
Īsāk sakot es to vakaru noslēdzu, visai kupla liecinieku skaita priekša arābu valodā atkārtojot penteri, kuras būtība, aptuveni tulkojot – pieņemu Muhamedu kā pēdējo pravieti, pieņemu islāmu, pieņemu tos likumus, apzinos islāma pasaules ideoloģisko struktūru, zinu ka jālūdzas piecreiz dienā un neticīgajiem sods par to visu elles liesmās nu noteikti.
Tad nu visi mani pārlaimīgi godāja par brāli, pastāstīja ko nu man vēlami darīt, ko lasīt, ko ēst un kādas takas staigāt. Okok, es tikai sāku to visu apgūt un tā arī teicu, ka nebūt nejūtu vēlmi mesties pa galvu pa kaklu, bet lēnām visu apgūt savu ceļu. O jājā – tieši tā, Korānā redz arī rakstīts, ka tev pašam to jālasa un nav jāietemējas no citu viedokļiem, bet pašam saikni ar Dievu jārod. Jauki. Tā tas viss sakās.
Pirmie iespaidi – polarizēti. Redz, tomēr, cik viņi jauki, visi tādi tīri balti un godīgi, nepavisam, kā ziņās tiek nomelnoti. Nu tik lasīšu Korānu un kļūšu svētlaimīgs islāma apgaismotājs bezdievju vidū.
Tomēr bija viens, ko jau tajā vakarā ievēroju, kā ne visai tīru. Savulaik biju pietiekoši interesējies par kolektīvo psiholoģisko pakļaušanu, kad draudzīgi izturošos cilvēku grupā sajūties savējais un nu nekādi nevēlies no tās izkrist. Viskoncentrētāk tas notiek tajās lūgšanās piecreizējās. Piedalījos trīsreiz tādās tovakar. Zini, kāpēc viņi tik ļoti spiež ka tas jādara regulāri un cik nu var - kolektīvi? Islāmā, ja drīkst tādu medicīnisku minējumu lietot, ir tikai daži atļautie veidi, kā ''dievam tīkami'' ieiet psiholoģiska reibuma stāvoklī – sekss ar savām sievietēm, agresija pret neticīgajiem(par šīm divām lietam, ari - nākamajos rakstos), un šīs lūgšanas.
Islāma lūgšanas rituāls, pat skeptiski to iesākot, pēc mirkļa jau sajūti to kopīguma sajūtu un domā, redz cik feini, ka tā mēs te kopā ar Allāhu runājam pa tiešo.. brāļi viens otram un tā talāk, vai nav jauki. Tieši tāpēc, lai nebūtu konkurējošu faktoru, kas liek paskatīties uz dzīvi krāsaināk vai jebkādi citādi, islamā ir aizliegtas cita veida meditācijas un pat jebkāda veida mūzika, kura nebūtu kāds islāma apdziedājums. Jā, tieši tā, visa mūsu izpratnē, mūzika, stīgu instrumenti, un viss cits muzikāls, esot reibinošas lietas, kuras atraujot ''ticīgo'' no domām par Allāhu. Protams, arī alkohols noliegts, bet tas vismaz aknām ir labi.
Tā tā diena beidzās.
Nākamajās dienās reizumis iegāju mošejā, bet neturējos pie domas, pa galvu pa kaklu tā mesties tajā iekšā. Vēroju cilvēkus un pamazām sāku sadzirdēt atškirības. Arī publiskajos paziņojumos klausāmais lika mulsi pavīpsnāt.
Palīdzēju jaunbūvējamajā mošejā izdarīt vienu darbiņu, un ieskatījos, ka vīrs, kurš tika dēvēts par īpaši dziļi garīgi mācītu, ne aci nepamirkšķinot piedāvāja kādiem atnākušiem cilvēkiem veikt pakalpojumu ''pa melno'' – apejot gan viņu darba devēju, gan elementāro nodokļu sistēmu. Uzreiz piebildīšu – neesmu nekāds ne svētais, bet ne jau es sevi par īsteni ticīgo dēvēju. Viņi gan publiski deklarējuši, ka īsti ticīgie ir godīgi un likumus nepārkāpj, jo Koranā tas nolikts, āmen. Šī, šķiet, bija pirmā reize, kad sapratu, ka ne viss ir tā, kā pirmajā dienā prezentēts.
Tiesa, tad man ne pratā nebija apšaubīt savu izvēli. Ne biju Korānu lasījis, ne dziļāk iepazinies. Kas interesanti, no draugiem un paziņām gaidīju vairāk atturības un ingnorances. Cilvēki mīļie, pašsaglabāšanās instinktus vēl nav pienācis laiks aizmirst, ne šajā tūkstošgadē! Ja jums bail, tad bļaujiet virsū nevis klusējiet, kā kaujamas avis. Bija kritizētāji aiz stūra, bet acīs neko nesakot. Tomēr, tam ir plusi, tagad zinu, kurš bija draugs, kurš tā.. tikai kamēr pa spalvai. Un bija tādi cilvēki, pat visai daudzi, kas par mani tajās pašās sarunās aiz muguras, nostājās, kā siena. Tas tiešām aizkustināja, atzīšos - lidz asarām. Paldies Jums.
Līdz domai publiski atteikties no islāma bija vēl daudz notikumu un informācijas kuru izlaist caur sevi. Tā gluži uzrakstot dažas rindiņas to izdarīt nevar, jābūt lieciniekiem, tāpēc tas nāks ar video, pirms kura publicēšanas, būs vairāki raksti par to, kāds tad ir islāms no iekšpuses un kā pret to mums, manuprāt, nāktos izturēties. Tomēr, lai draugiem mierīgāk dzīvojas, izdzēsu savus socialo kontu profilus.
Paldies, ka lasīji, un iesaki citiem!
turpinājums publicēsies 14. novembrī šeit : http://spoki.tvnet.lv/tribine/Lasot-Koranu-mati-celas-stavus/776243
Teksts un pirmais foto: Ivo Ozols
otrā un trešā bilde - interneta resursi.