Izlutinātie bērneļi103

Necieņa pret tiem cilvēkiem, kuriem nav tik "kruts" apģērbs kā sīkajiem, izlutinātajiem, mazajiem tārpiem. Visu laiku skolā vienas un tās pašas frāzes, čuksti, ka otram vai otrai (īpaši meiteņu starpā) nav tik kruts apģērbs kā mazajam, izlutinātajam tārpam, kuram vecāki var nopirkt jebko. Vai arī jūs kādreiz esat saskārušies ar ko tādu?

Risinājums jau ir - skolas formas. Bet mūsu vidū jau ir pārāk daudz tādu cilvēku, mazu, izlutinātu , precīzāk sakot, kuri apģērbu nenovērtētu un jau pirmajā nedēļā saplēstu, vai vēl labāk - protestētu par šādu lēmumu.

Kaut kas tāds, Latvijā, protams vēl nav, bet pēc kādiem pāris gadiem - ļoti iespējams, ka būs. Mūsdienu jaunatne pārāk iespaidojas no tādiem pretīgiem, izlutinātiem jauniešiem, kādi ir ASV un citās bagātās valstīs. Domā, ka ir kruti, iznīcinot naudu, sadedzinot to, noslīcinot to vai arī to aprijot savās mazajās, izlutinātajās mutēs. It kā jau vienalga, lai dara, ko grib, bet tā ir pilnīgākā necieņa pret tiem cilvēkiem, kuri strādā, strādā smagi, lai nopelnītu naudu maizītei vai vēl kaut kam. Bērnu izglītībai. Bērnu priekam. Citiem bērniem pietiek ar pāris nieciņiem, galvenais, lai būtu paēduši, izglītoti un dzīvē izaugtu par kaut ko vairāk, nevis par tādiem stulbeņiem, kādi izaug no tiem, kuri dara šādas muļķības, slīcinot naudu un vēl kaut kādus citus stulbus izgājienus.

Un tad, kad mazie, izlutinātie  sapratīs, ka dzīvē ir grūti bez mammītes un tētuka ar biezajiem makiem, atbalsta, pienāks tas, ko agrāk nemaz nebija gaidījuši. Agrāk domājuši, ka bez izglītības un jebkā būs labi, galvenais, lai ir bagāti vecāki, no pašiem var arī nekas nebūt, sapratīs, ka tā tomēr nav. Un būs par vēlu. Paši paliks par tiem, kurus agrāk nopēla un izdomāja visādus stulbus murgus par normāliem cilvēkiem, kuri vienkārši nespēja nodrošināt savas atvases ar tādām "krutām" mantām, kādas saņēma viņi, mazie, izlutinātie krokodili.

Kāda jēga ir lielīties ar to, no kurienes esi nācis, kādi ir tavi vecāki, baigie biznesmeņi un kas tur vēl? Galvenais ir nevis tavi vecāki, bet gan tas, ko tu pats sasniegsi dzīvē. Un tas ir ļoti grūti. Varbūt es tiešām esmu bezsirds radījums, bet es labprāt visus tos sīkos muļķus, kuri lecās ar saviem vecākiem un citām pavisam debīlām lietām, labprāt iebāztu kādā mazgadīgo kolonijā, lai pierod pie darba. Lai mazās, baltās rociņas, kuras neko nedara, kā vien spaida telefona podziņas, redzētu, kur atklājas dzīve. Īstā dzīve. Un tas nav vecāku biezais naudas maks.