Baisi patiesi notikumi
Never vaļā 344
1404
15
Bija vēla nakts, visapkārt tumsa un mežs, bet tas mani neapturēja doties uz vasarnīcas mājiņu, kas atrodas gandrīz nekurienē. Aizbraucu ar nodomu atpūsties jo pilsētas troksnis un skaņas mani šausmīgi nokaitināja, tāpēc vēlējos izbaudīt klusumu un mieru. Bet pats interesantākais sākās pēc divām dienām, kad gāju sēņot. Pa mežu staigāju pa dienu un pavēlāk vēlējos atrast sēnes, ko tik ļoti sen nebiju darījis, tā gāja stunda pēc stundai. Ejot atpakaļ uz mājiņu bija jau satumsis un man ne pārāk patīk tumšā laikā atrasties vietās, kas mani biedē. Ejot izdzirdēju ļoti dīvainais skaņas, itkā kāds vemtu, tāpēc sāku skriet jo mani pārņēma ļoti milzīgas bailes. Viss ko es skrienot pamanīju bija ceļs pa kuru skriet, kad paskatījos uz aizmuguri aiz manis leca cilvēkveidīgs kroplis, neizskatījās pēc dzivnieka. Man iestājās panikas lēkme un es skrēju cik vien ātri iespējams neatskatoties, ticis mājās, es aizslēdzu durvis, aizsedzu visus logus, zvanīju policijai bet viņi teica ka es noteikti jokoju un nometa. Es palīdu zem gultas ar nazi rokā, jo visu nakti dzirdēju tādu kā suņa tipināšanu un skaņas, kādas neizdveš neviens dzīvnieks... Apmēram četros skaņas pazuda, ap pieciem jau sāka aust saule, es ar nazi rokā skrēju līdz mašīnai un devos uz pilsētu, es nekad tur neesmu atgriezies un nekad neatgriezīšos, neviens man šim stāstam netic un uzskata ka es visus muļķoju...
Manai māsai ļoti patīk lelles, viņai istabā ir vairāk nekā 30 dažās lelles, drīz vien viņa istabā sāka sarunāties viena pati, tiklīdz iegāju istabā redzēju ka viņa runā ar lellēm, bet protams lelles nav dzīvas. Tas turpinājās katru dienu un viņa man apgalvoja, ka lelles skatās uz viņu ikreiz kad pagriež muguru un tad kad viņa runā, tās nekustās. Es neticēju šīm muļķībām tāpēc vienu nakti izvēlējos gulēt viņas istabā, visas lelles bija pie sienas, es uzliku kameru kas automātiski bildē ik pēc pusstundas. Bildēs bija redzams tas, ka pēc divām stundām kad biju aizmidzis , viena no tām atvēra aizvērtās acis, divas no 30 lellēm bildēs sāka kustību uz gultas pusi, un izskatījās ka tās ļauni smaida. Tas viss bija redzams tikai bildēs, no rīta kad pamodos tās bija savā vietā, kādā biju tās nolicis, tomēr bildē bija redzams, kas cits...
Vienmēr biju uzskatījis, ka cilvēki ir vienīgie būtnes šajā visumā. Un kā tas viss sākās .... Draugam bija dzimšanas diena, un visi draugi gājām pie viņa uz viesībām. Māja nebija pašā pilsētā bet tādā kā māju rajonā kur netālu bija lauks. Tā kā bijām diezgan iedzēruši es izdomāju ar meiteni iziet pastaigāties un devāmies tieši uz šī lauka virziena. Netālu no turienes spīdēja tāds kā lukturītis un gājām pie tā tuvumā jo domājām, ka tas ir kāds no mūsu draugiem, bet tad tas izdzisa un paskrēja garām, kas melns, mēs nenobijāmies jo domājām ka mūs čakarē draugi. Tomēr tad.... tad mēs ieraudzijām līdzīgu skatu, kā šajā bildē, nezināma būtne sēdēja krūmos un skatijās uz mums ar melnām jo melnām acīm. Meitene ar kuru izgāju ārā, sāka kliegt, Mēs skrejām atpakaļ uz māju un pateicām draugiem ko redzējām, visi domāja ka esam sarijušies kādas tabletes, tomēr nākamajā dienā tajā pašā laukā tika atrasta mirusi meitene ar kuru biju ārā, Es nezinu kāpēc viņai atkal būtu bijis jāiet ārā un kāpēc viņa vēlreiz tur ietu. Viss kas, viņai bija redzams, bija milzīga rēta uz vēdera.
