Baisi patiesi notikumi
Never vaļā 226
1113
13
Bija vasara un kopā ar ģimeni devāmies uz laukiem, kas atradās otrā pilsētas galā, tā drīzāk bija nekuriene, nevis lauki jo mums vienīgajiem tur piederēja māja ar dārziņu. Kad bijām tur aizbraukuši bija jau diezgan vēls, un katrs devāmies uz savu istabu, mana māsa gulēja blakus istabā, bet vecāki pirmajā stāvā. Pats dīvainākais tieši sākās - man ļoti nepatīk tumsā tāpēc guļu ar ieslēgtu gaismu, centos aizmigt bet nesekmīgi, kad drīz vien es dzirdēju spaigus kliedzienus no māsas istabas. Tie nebija skaļi, tie bija tādi itkā kāds viņai turētu muti lai viņa nevarētu pabļaut. Es pārbījos un skrēju uz viņas istabu, tur bija tikai viņa, es prasīju kas noticis viņa sāka raustīt valodu un nespēja neko pateikt, es aizskrēju piecelt vecākus un mēs momentā devāmies atpakaļ uz pilsētu. Mana māsa nespēja normāli parunāt četrus mēnešus, visu laiku raustīja valodu tā arī neko nespējot pateikt. Vēlāk no vecākie uzzināju, ka tā māja ir nolādēta jo tur esot noslepkavoti vairāki cilvēki, kas gulējuši tieši tajā istabā, pēc šī atgadījuma mana māsa visu laiku uz papīra rakstīja : VIŅŠ, VIŅŠ, VIŅŠ!!! Kad prasijām lai uzraksta ko citu, viņa nespēja uzraktīt pilnīgi neko, bet kad viņa palēnām atguvās pēc četru mēnešu valodas raustīšanas viņa pateica, ka tas esot izlīdis no sienas, melnāks par melnu, viņa seja momentā bija 20cm attālumā no manis, tā skatījās uz mani un tad uzlika savu nežēlīgi karsto roku man uz mutes, es jutu ka paģībšu, centos kliegt bet nespēju, atbaidošā seja ar katru sekundi pietuvojās man tuvāk un tuvāk, es sapratu ka miršu, mans brālis mani izglāba, tiklīdz aptvērās durvis, tas vienkārši pazuda manas istabas kreisajā sienā. Neviens psihologs man neticēja un joprojām netic.
Katru nakti, man kāds no gultas vilka nost segu, sākumā domāju ka es to nospārdu guļot. Tomēr tas bija tik ļoti bieži, ka es sāku raizēties par to. Pienāca kārtējā nakts, es gulēju istabā ar ieslēgtu gaismu un ieslēgtu televizoru, tomēr kaut kā pamanījos aizmigt, tad es jutu to ka man paliek auksti un ar vienu pusatvērtu aci redzēju kā sega ne no kā ļoti lēnām velkas nost, itkā kāds to vilktu no otras puses un skatītos uz manis. Histērijā sāku raudāt un tas apstājās....
Saka, ka viss nezināmais mūs biedē, es līdz šim par to nebiju tik pārliecināts līdz pašam, bija vēls vakars un man bija nakts maiņa savā sasodītajā darbā par apsargu, man šis bija tik ļoti apnicis, ka sāku apsvērt no viņa aiziet, tikmēr par to domājot es aizgāju uzpīpēt, man bija jāiet cauri sestā korpusa tunelim, tajā nebija ieslēgta gaisma, kad ieslēdzu spuldzīdzes sāka raustīties, domāju ka pie vainas ir elektrība, tomēr domāju ka nekas īpašs un gāju cauri tunelim līdz brīdim kad redzēju blāvu gaisumu, tad veselas divas un trīss, ar diezgan konkrētu sejas formu, es skrēju atpakaļ paklupu un krītot izsitu stiklu durvja rāmim, es atslēdzos. Kad biju pamodies man uz rokas bija kodums, ne ar cilvēka zobiem. Es aizgāju no darba, es devos meklēt palīdzību, līdz tiku pie burves kas teica : Tumsa ir mūsu otrā realitāte pirms nāves. Tumsa parāda, ka neesam vienīgie...
