Pirms daudziem negadījumiem cilvēki ir redzējuši šausmīgas vīzijas, kas vēlāk īstenojas dzīvē. Vai patiešām nelaimes gadījumiem jau ir ļauno spēku noteikta secība?
Biedējošas priekšnojautas47
699
6
1914. gadā 120 Ņūfaundlendas zvejnieku palika uz nolūzuša ledus gabala. Komandas nekompetences dēļ, zvejnieki netika atrasti divas diennaktis. Kad viņus atrada, vairāk kā 60 zvejnieki jau bija nosaluši. Viens no dzīviem palikušajiem Džons Hovlets vēlāk atcerējās, ka iepriekšējā naktī redzējis dīvainu sapni. Viņš atradās uz ledus un viņam visapkārt atradās balti neskaidras formas objekti, tādi kā gareni kalniņi. Viņš staigāja starp šiem kalniņiem pilnīgi viens. Pēc traģēdijas viņš saprata, kas bija šie kalniņi - ar sniegu apsniguši līķi.
1915. gada 7. maijā vāciešu torpēda nogremdēja laineri Lusitania. Šajā negadījumā bojā gāja 1200 cilvēku. Pat zinot, ka Vācijai ar Angliju ir militārs konflikts, visi bija pārliecināti, ka pasažieru kuģim vācieši neuzbruks. Neskatoties uz šķietami drošo braucienu, Bostonas kurpnieku Edvardu Bouvenu brauciena dienā sāka pārņemt neizskaidrojams satraukums un nojauta, ka ar laineri notiks kas nelāgs. Viņš atcēla braucienu, lai arī Londonā viņam bija ļoti svarīga darījuma tikšanās. Pareizi vien darīja, ka atcēla.
Iespējams viens no iespaidīgākajiem sliktas priekšnojautas gadījumiem notika 1966. gada 21. oktobrī Aberfanā, Velsā. Pēc tam, kad pār nelielu pilsētas apgabalu, ieskaitot ar bērniem pilno pamatskolu, nobruka ogļu raktuves, drupās gāja bojā 116 bērni un 28 pieaugušie. Traģēdija skāra teju katru ģimeni un aprokot pamatskolu iznīcināja burtiski veselu paaudzi Aberfanas iedzīvotāju. Pēc negadījuma kāda 10 gadus veca puisēna māte pastāstīja, ka traģēdijas rītā zēns stāstījis par savu sapni :"Es aizgāju uz skolu, bet skolas vairs nebija. Kaut kas melns to bija nosedzis". Zēns tomēr devās uz skolu un gāja bojā. Vēl dīvaināku sapni redzējis kāds vīrietis, kuram vispār nebijis nekāda sakara ar pilsētu. Viņš stāstīja, ka sapnī redzējis tikai vārdu ABERFAN. Sākumā viņš nesapratis, kas tas ir, bet nākamajā rītā laikrakstos parādījās ziņas par katastrofu.
Viena no dramatiskākajām priekšnojautas izpausmēm saistās ar Titāniku. Simtiem cilvēku ieradās ostā, lai pavadītu to pirmajā braucienā. Starp viņiem bija arī Māršalu ģimene, kas sākotnēji bija laimīgi ieraudzīt lielo kuģi. Tad pēkšņi Māršala kundze sāka šausmās kliegt:" Kuģis nogrims! Tas nogrims! Dariet kaut ko! Vai jūs ļausiet viņiem noslīkt? Glābiet viņus!"
Cits Titānika stāsts šķiet pilnīgi neiedomājams. Viens no apkalpes locekļiem Arčibalds Greisijs nespēja tikt uz glābšanas laivu un ielēca ūdenī. "Kad es pakļuvu zem ledainā ūdens, es domāju, ka mana pēdējā stundiņa ir klāt. Es lūdzos, kaut mans gars spētu aiznest manai ģimenei ziņu, ka es viņus mīlu. Es ticēju, ka lūgšanas palīdzēs." Tajā pašā laikā simtiem jūdžu prom Ņujorkā Greisija sieva nekādi nevarēja aizmigt. Viņai vienmēr galvā skanēja "Lūdz Dievu!" Paņemot rokā lūgšanu grāmatu viņa atšķīra to un priekšā parādījās "Lūgšana par tiem, kas jūrā". Jā, un Greisijs tika izglābts. Gribiet ticiet, gribiet neticiet.
1981. gada 15. septembrī Barbara Garvela redzēja sapni, kur viņa atradās milzīgā cilvēku pārpildītā stadionā un visapkārt bija dzirdama šaušana. Pamodusies viņa zināja, ka paies 21 diena līdz notiks kas nelāgs. Tā paša gada 6. oktobrī liela atceres pasākuma laikā stadionā tika nogalināts Ēģiptes prezidents Anvars Sadats.
Neilgi pirms traģiskajiem 11. septembra notikumiem gleznotājs Čārlzs Bērvels sāka gleznot Ņujorkas panorāmu. Tomēr ķeroties klāt Tirdzniecības Centra torņu gleznošanai, viņu pārņēmis tāds stress un nepatīkamas sajūtas, ka glezna tā arī palikusi nepabeigta.
"Es sapnī redzēju, kā blonda sieviete kāpj melnā automašīnā. Es uz to visu noskatījos kā no augšas, kā filmu. Es pietuvojos sievietei un skaidri zināju, ka nevēlos, lai viņa iekāpj mašīnā. Es viņu turēju aiz drēbēm, aiz matiem, bet viņa izrāvās un aizcirta durvis." (Karolīna, DĀR). Nākamajā rītā parādījās ziņa, ka princese Diāna ir gājusi bojā autokatastrofā.
Flight 447 katastrofa. 2009. gada 31. maijā nogāzās lidmašīna, kas lidoja no Riodežaneiro uz Parīzi. Bojā gāja visi 228 pasažieri. Starp viņiem vajadzēja būt arī Johannai Gantālerei un viņas vīram. Tā nu sanāca, ka abi nokavēja reisu un palika mājās. Uzzinot nelāgos jaunumus, abi bija pateicīgi Dievam, kas neļāva viņiem iekāpt lidmašīnā. Un tad notika patiešām Final Destination cienīgs pavērsiens. Nieka nedēļu vēlāk automašīna ar abiem laimīgajiem pilnīgi neizskaidrojamu iemeslu dēļ iebrauca pretējā joslā pretī kravas mašīnai. Sieviete mira negadījuma vietā, bet viņas vīrs praktiski bezcerīgā stāvoklī tika nogādāts slimnīcā.
