Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #62
Viņi ieslēdza mani kambarī, kurā man pietrūka vietas, tāpēc man nācās piepiest ceļus pie krūtīm un saliekt kaklu uz iekšpusi, lai man pietiktu vieta. Es nezinu cik ilgi es tur biju, jo es neko nevarēju redzēt, neko nevarēju dzirdēt un neko nejutu. Kad mani beidzot izlaida ārā, es nebiju īsti pilnīgs. Daļa manis palika tajā kambarī, turpinot pūt līdz laika galam. Tas bija tā itkā es būtu nomiris un pārdzimis kā cits cilvēks ar tām pašam atmiņām, tiem pašiem viedokļiem un tam pašam domām, tikai bija mainījies, kas daudz dziļāks vai kas tika aizvietots vecajā manis versijā un kas no manis palika kambarī uz mūžiem.
Kad viņi iekļuva pamestas mājas pagrabā viņi bija pārsteigti par to, ka pagrabs bija daudz tīrāks kā pārējā māja. Vienīgā lieta ko viņi atrada pagrabā, bija lieli ruļļi ar dzeloņstiepļu drātīm. Dens jautāja:” Kas viņi šeit tirgo dzeloņstieples?” Bet, kad viņi piegāja tiem tuvāk un uzspīdināja gaismu, viņi saprata, ka iekšā rullī ir ievīstīts pūstošs cilvēka līķis ar viņa seju saglabājušos pirms nāves kliedzienā.
Viņš sēdēja istabā, viens ar kājām un rokām piesietām pie plastamas krēsla. Viena vienīga kvēlspuldze šūpojās virs viņa, apspīdot, pretējā sienā iegrebto ziņu “Tu šeit esi lai tevi atbrīvotu.” Pārbijies viņš verās apkārt telpai, meklējot veidus kāizbēgt. Tā vietā viņs ierauga sev blakus mazu, metāla galdiņu uz kura bija skalpelis un kaut ko kas izskatījās pēc gabaliņa no galvaskausa. Pētot metāla galdiņu ciešāk viņs ievēroja atspulgu uz galdiņa un, ievēroja, ka viņa galvā ir mazs caurumiņš.