Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #61
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #622
Atkal es iemiegu pēc vairākām stundām baiļu un šausmu. Momentā mans prāts mainījās un es redzēju savā priekšā redzeju bezgalīgus sapņu laukus atklājiemaies. Tiesa tā nebija vieta priekš radīšanas vai baudas, tā bija vieta, kur šausmas manas zemapziņas dzīlēs guva virsroku un laiks vairs neeksistēja. Vienas nakts miega laikā varēja paiet laiks, kas liktos kā dekādes, pa to laiku manam prātam atkal un atkal atgriežamies pie ļaunām, zvērīgām domām, un dienas starp šīm iega sesijām vairs nebija ar jebkādu nozīmi. Tās bijai tikai izbalējuši laika sprīži ar to, ko cilveki sauc par normālu dzīvi, kamēr mani ļaunākie izgudrojumi un fantāzijas tika paslēptas manā prātā aiz garlaicības sedziņas un samākslotas laimes.
Kamēr pēdējā palikusī spuldze lēnām pārgāja no kārtīģas gaismas uz mirgojošu gaismiņu, viņa pārskrēja no galda malas līdz vietai, kur atradās viņas lukturis. Pekšņi, kad viņa piegāja pietuvojās galdam, spuldze beidzot uzsprāga un riebumu raisošas radības izrāpošana atskanēja caur istabu. Pēdējā mēginājumā glābt savu dzīvību viņa uzvēlās uz galda, satvēra lukturi un pagriezās pret radību. Bet radīa neatkāpās, tieši pretēji, tā pietuvojās un pasniedza viņai divas AA baterijas, kuras apstaroja tikai slimīgi sarkanā gaisma ar kuru izstarojās viņa acis.
Klusi, klusi tas lien. Klusi klusi tas vēro. Klusi, klusi tas paceļ segu. Klusi klusi, tas novelk tev kreklu. Klusi klusi tu beidz elpot. Klusi, klusi tas ieņem tavu vietu.