8. daļa - http://www.spoki.lv/mistika/Neej-cucet-8/324476
Neej čučēt. 9146
1251
15
VĀRTI. 1983. gadā pasaulē visplašāk izplatītākās reliģijas vadības pārstāvniecība pasūtīja radikālu un, protams, neoficiālu eksperimentu. Zinātnieku grupai tika piedāvāta „neeksistējoša” laboratorija ar modernāko tehnoloģiju klāstu, kāda vien uz to brīdi bija pieejama. Reliģiozu cilvēku vidū pastāvēja hipotēze, ka cilvēkam laupot visus maņu orgānus, viņš spēs komunicēt ar dievu. Tas spēs „saklausīt” dievu. Sajust tā klātbūtni. Tika uzskatīts, ka cilvēka maņas novērš tā uzmanību no daudz smalkākiem, vājākiem signāliem un kairinājumiem. Meklējot eksperimenta objektus, tika zondētas bezpajumtnieku patversmes, izgāstuves un citas bezpajumtnieku pulcēšanās vietas, zināmu apsvērumu pēc. Šāda veida eksperiments nekādā gadījumā nedrīkstētu nākt atklātībā. Atradās tikai viens padzīvojis cilvēks, kurš piekrita šim pētījumam. Viņa vārdiem sakot, - viņam nebija nedz iemesla, nedz vēlēšanās, lai dzīvotu. Īstais.
Lai laupītu objektu no visām maņām, ķirurgi veica vairākas kompleksas operācijas, kurās maņu nervu savienojumi ar smadzenēm tika pārrauti. Lai gan subjektam palika pilna kontrole pār muskuļu funkcijām (kustības), viņš vairs nespēja redzēt, dzirdēt, just, saost vai sagaršot. Bez jebkādas saiknes ar ārpasauli, subjekts palika vienatnē ar savām domām. Zinātnieki uzraudzīja subjektu un iegrāmatoja katru kontaktu ar subjektu, kad šis centās aprakstīt savas sajūtas un pārdzīvojumus tik tikko sajēdzamos teikumos. Viņš nedzirdēja ko un kā viņš saka, bet tas nenozīmēja, ka viņš to nespēja. Pēc četrām dienām subjekts galvoja, ka spēj saklausīt pieklusinātas, nesakarīgas balsis savā galvā. Pieņemot, ka šīs bija psihozes pirmās iezīmes, zinātnieki nepievērsa īpašu uzmanību vīrieša apgalvojumiem.
Divas dienas vēlāk, vīrietis sajūsmināts gavilēja, ka spēja sadzirdēt kā viņa mirusī sieva mēģināja sarunāties ar viņu un, ka viņš spēja viņai arī atbildēt. Zinātnieki bija ieintriģēti, bet nebija īsti pārliecināti par vīrieša apgalvojumu patiesumu. Līdz tam brīdim, kamēr viņš nesāka nosaukt zinātnieku mirušos radiniekus. Viņš zinātniekiem pauda tādu informāciju, kādu būtu zinājuši tikai un vienīgi zinātnieku mirušie vecāki un citi radinieki. Tai pat dienā, paprāva zinātnieku daļa pameta projektu. Pēc šādā kontaktā pavadītas nedēļas, pētījuma objekts sāka izrādīt acīmredzamus pārdzīvojumus un sūdzības, par pieaugošo balsu intensitāti. „To ir pārāk daudz, es nespēju uztvert tās visas, tās nekad NEAIZVERAS!” viņš kliedza (KE-98. ziņojums). Katrā viņa nomoda mirklī, viņa apziņa tika bombardēta ar simtiem balsu, kas atteicās pamest subjektu. Bieži tika piefiksēts, ka histērijas brīžos subjekts metās pret sienu, lai ar sāpēm novērstu savu uzmanību no uzmācīgajām balsīm. Katru dienu viņš centās izlūgties miega zāles, lai izbēgtu no apnicīgajiem ciemiņiem. Dažas dienas šī taktika tiešām darbojās, tomēr drīz subjektam sāka rādīties smagi un mokoši murgi. Viņš atkārtoti uzsvēra, ka spēja redzēt un dzirdēt mirušos savos murgos.
Likās, ka subjekts arvien vairāk un vairāk grimst savā iedomu pasaulē. Dažas dienas vēlāk, izmisuma dzīts, viņš centās izskrāpēt sev acis, centās tās izberzēt, „atdzīvināt”, lai tikai spētu izrauties no savas iekšējās realitātes un atkal atgrieztos reālajā pasaulē. Lieki piebilst, ka tas viņam neizdevās. Zinātniekus satrauca subjekta izteikumi, ka balsis ir kļuvušas valdonīgākas un agresīvākas. Tās sākušas kliegt un vēstīt par neizbēgamo elli un pasaules galu. „PARADĪZE IR MELI, NEKĀDAS PIEDOŠANAS” (KE-186. ziņojums). Šie vārdi tika atkārtoti 5 stundu garumā, līdz beidzot subjekts iemiga. Pēc divdesmit minūšu miega subjekts pamodās ar histērisku kliedzienu. Nomierinājies, subjekts nepārtraukti lūdzis personālu, lai izbeidz viņa ciešanas un nogalinot viņu, bet zinātnieki bija pārliecināti, ka ir jau par vēlu, lai atkāptos, otras iespējas viņiem vairs nebūs, eksperiments bija jāpabeidz.
Vēl pēc dažām mokpilnām dienām subjekts vairs nespēja salikt kopā nevienu sakarīgu teikumu. Viņš spēja vien izdvest dzīvnieciskas skaņas. Situāciju pasliktināja arī tas, ka subjekts, šķietami, bija zaudējis jebkādas veselā saprāta paliekas, jo tas sāka kost savā rokā un pat pamanījās nokost no tās pamatīgus gaļas gabalus. Zinātniekiem bija jāatgūst kontrole. Viņi ieskrēja novērojamā telpā un ar fizisku pārspēku piesēja subjektu pie gultas, lai viņš turpmāk nevarētu sevi ievainot. Pēc vairāku stundu bezjēdzīgas dīdīšanās un kliegšanas subjekts apklusa, šķietami, nomierinājies. Viņš vienkārši nekustīgi „skatījās” griestos, kamēr viņa asaras lēni ritēja pār vaigiem. Veselas divas nedēļas subjekts bija ieslīdzis komatozā stāvoklī un nekādīgi nereaģēja uz ārējiem fiziskiem pētnieku kairinājumiem . Subjektu bija regulāri jādzirdina un jāēdina. Visu šo laiku pār subjekta vaigiem ritēja asaras. Pēkšņi 29. dienas novakarē, 18.32 (KE-486. ziņojums) subjekts pirmo reizi eksperimenta laikā pagrieza galvu uz zinātnieku novērošanas lodziņa pusi, un ,neskatoties uz savu aklumu, tas, šķietami, fokusēdamies uz zinātnieku acīm, nočukstēja „Es esmu runājis ar Dievu un viņš mūs ir pametis.” To pateicis, subjekts noguldīja savu galvu uz spilvena. Viņš nomira nākamās minūtes laikā. Nāves cēlonis tā arī netika atklāts.
UZTICIES. Tev man ir jāuzticas. Ja Tu iesāki lasīt šo rakstu, tad es varu Tev ieteikt tikai vienu, un Tev man jāklausa – Tev ir jāpārtrauc lasīt turpmākais teksts un jāpārlec uz pēdējo paragrāfu. Rīkojies! Nekādā gadījumā nelasi sekojošās rindkopas, tikai pēdējo! Lūdzu...uzticies man.
Kas notiek tālāk ir Tava un tikai Tava vaina. Tu man nepaklausīji un tagad Tev draud briesmas. Es to visu nerakstu sava prieka pēc. Viņi man to liek darīt pret manu gribu. Tie ir tikai mani pirksti uz tastatūras. Es neesmu vainīgs, Tu nedrīksti mani vainot. Lai kas tagad arī nenotiktu, turpini lasīt šo tekstu un nekādā gadījumā nenovērsies. Turpini lasīt, kamēr es likšu darīt ko citu, ja Tu nepakļausies arī tam, Tu zaudēsi jebkādu iespēju uz izglābšanos. Klausies uzmanīgi. Vispirms, Tev jāizlaiž paragrāfs, kas sekos šai rindkopai. Lai ko Tu arī darītu, es Tev aizliedzu lasīt nākamo paragrāfu! Tev to jāignorē, nolaižot savas acis zemāk pie paragrāfa, kas sekos pēc aizliegtās rindkopas. Apsoli mani. Ja ne manis, tad to cilvēku labad, kuri Tev ir dārgi. Tā ir Tava pēdējā iespēja sevi attaisnot manās...viņu...acīs par noteikumu ignorēšanu. Atceries! Izlaid nākamo paragrāfu!
Aizliegtais paragrāfs. Tev tas obligāti bija jādara? Nenoturējies, ja? Viņi zināja, ka tā notiks. Tagad vairs nekam nav nozīmes. Par vēlu. Ja ir cilvēki, kurus Tu mīli un Tev ir dārgi – piezvani viņiem. Pasaki viņiem visu, ko Tu teiktu cilvēkiem kurus grasītos zaudēt. Nokārto visus rēķinus. Tiec galā ar visām nenokārtotajām darīšanām. No šī brīža Tava apziņa, dzīvība ilgs tik ilgi, kamēr Tu neiemigsi. Nākamā reize, kad Tu iesi gulēt, būs Tava pēdējā. Viņi Tevi vēro. Viņi noklausās Tavas domas. Viņi Tevi gaidīs. Un kad Tu iemigsi, Viņi nāks pēc Tevis. Nevaino mani, Tev bija man jāuzticas. Ja Tevi tas mierina, Tu nebiji vienīgais. Tas ir cilvēka dabā nepaklausīt un viņi to ļoti labi apzinās. Lūdzu, centies mani saprast...un piedot.
Ja Tu izlaidi iepriekšējo paragrāfu, Tu rīkojies pareizi, tāpat kā es kādreiz, bet Tu vēl neesi ticis ārā no ķezas. Paklausot mani...viņus tikai no otrās reizes, Tu esi gan devis sev iespēju izdzīvot, gan sevi nolēmis turpmākām ciešanām. Tev ir jāzina vien sekojošais. Viņi Tevi vēro. Viņi noklausās Tavas domas. Viņi gaida līdz Tu pielaidīsi kādu kļūdu un kad Tu to pielaidīsi, viņi nāks pēc Tevīm. Lai saglabātu savu dzīvību, Tev viņiem ir jāpiedāvā asinis. Šodien, rīt, parīt – katru dienu. Tev ir jāziedo asinis no cilvēkiem, kuri Tev ir mīļi, dārgi. Pilīte, tas arī viss. Tev pietiks ar asins pilīti, kuru Tev būtu jāizlej uz savas mēles. Katru dienu. Tas ir tas, ko viņi vēlas. Tas ir tas, kas viņiem ir nepieciešams. Viņi ir Tevī iekšā un viņi gaida. Ja starp pamošanos un aizmigšanu Tu neziedosi viņiem asinis, otru reizi Tu vairs nepamodīsies. Viņi ir rijīgi, atceries to. Vienmēr. Seko šim ieteikumam, un nekad, NEKAD neatgriezies pie aizliegtā paragrāfa. Uzticies man.
Ja Tu sekoji manām instrukcijām pirmajā rindkopā, ļoti labi. Tu vari pārtraukt lasīt šo rakstu, Tu vari aizvērt to ciet, bet NEKAD neļaujies kārdinājumam izlasīt paragrāfus, kurus Tu esi izlaidis. Tev man ir jāuzticas. Un lūdzu, novēli man veiksmes. Esmu noguris. Esmu tik ļoti noguris no tā visa, viņi mani nekad nelaidīs vaļā, nekad.
