Neej čučēt 664

Aizturējis elpu, viņš gaidīja vismazāko troksnīti, jebkādu dzīvības pazīmi. Nekā. Sirdij dauzoties, viņš lēnām tuvojās trepēm un parāvis tās lejā, sāka kāpt tuvāk durvīm. Viņam par pārsteigumu, atverot durvis, bēniņos dega gaisma, kaut gan gaismas slēdzis atradās Raivja pusē, nevis bēniņu pusē. Lēni pabāzis galvu bēniņos viņu sagaidīja lielais nekas. Tur neviena nebija, tikai vecas drazas, ko Raivis bija uzstūķējis augšā glabāšanai. Saņēmis dūšu un ievilcis dziļu elpu, viņš uzkāpa augšā un devās apskatīt katru nostūri ar atvēzētu beisbola nūju. Izložņājis visas pamales viņš atviegloti nopūtās. „Nolāpīts, man jāpaņem dažas brīvdienas, es zināju ka tās naktis ofisā man par labu nenāks” viņš sevi mierināja. Kāpdams lejā pa kāpnēm viņš joprojām turpināja pie sevis murmināt:” Pie velna, man jau sāk rādīties. Tumsā droši vien ir viegli sev iegalvot visādas lietas, kuras nemaz nav.” Pasmaidījis par paša muļķību viņš izslēdza gaismu un devās atpakaļ uz gultu.

Aizvēris acis, viņš vēlreiz apdomāja visu to nejēdzību, ko viņš šonakt bija piedzīvojis. Varbūt viņam tiešām tikai likās? Nepaspējis domās izrunāt pēdējos vārdus, kā atkal atskanēja ierastais troksnis. Šoreiz kaut kur tuvāk. Raivis atkal izlēca ārā no gultas un skrēja uz bēniņiem, šoreiz jau vairāk niknuma dzīts. Cik tad vēl ilgi var ālēties? Gluži kā viesulis viņš uznesās augšā pa trepēm un sāka triekt savu beisbola nūju pret pirmo kas pagadījās pa rokai. Ēnas, drēbju kaudzes, grāmatas, plaukti, kartona kastes. Nekas netika pažēlots. Izložņājis visas malas, Raivis niknumā iekliedzās „Nāc ārā kropli! Es zinu, ka tu te kaut kur esi! Tik tiec man pa rokai, izdzimteni!” Bet atkal, Raivi sveicināja vien smagnējs klusums un sacelto putekļu mākonis. Bēniņos neviena nebija. „Kuru es te muļķoju...te neviena nav” Raivis pie sevis atkārtoja, valdot asaras. Viņš bija noguris, nosvīdis un morāli pazemots. Ar ko viņš nodarbojas nakts vidū? Trakoja bēniņos? „Man ir tikai 35 gadi, es vēl neesmu gatavs sajukt prātā.” Noveldams visu vainu uz stresu, viņš atkal kāpa lejā.

Uz sabrukuma robežas viņš aizstreipuļoja līdz vannas istabai un atvēris zāļu skapīti, izņēma ārā nomierinošās zāles. Norijis dažas tabletes un noskalojis seju, viņš kādu brīdi palika stāvot pie izlietnes. Ar pirkstiem masēdams deniņus, viņš veltīgi centās tikt vaļā no uznākušās migrēnas. Tas jau sāka palikt vienkārši muļķīgi. Pagriezies, viņš devās atpakaļ uz savu guļamistabu. Nodūris galvu un berzēdams samiegojušās acis viņš parāva durvis un, neizslēgdams gaismu istabā, turpināja savu ceļu uz gultu. Apsēdies uz gultas malas, Raivis satvēra galvu savās rokās un, balstoties ar elkoņiem uz saviem ceļiem, sāka vērot kā asaras sāk lēnām pilēt uz grīdas. „Varbūt piezvanīt policijai?” viņš prātoja, „bet ko es teikšu? Ka mājā ir laupītājs? Huligāns? Ka man vienkārši kāds nedod mieru? Varbūt spoks? Rēgs? Viņi atbrauks un ko tālāk? Neko neatraduši brauks prom?”

Viņa domāšanas procesu pārtrauca ierastais troksnis. Šoreiz šis „solis” bija daudz, daudz tuvāk. Tas bija skaļāks. Tas bija tik skaļš, ka gandrīz vai varētu nākt no šīs istabas. Pacēlis galvu un pametis skatu uz to istabas stūri no kura nāca skaņa Raivis sastinga. Viņš nespēja izskaidrot, kas tas bija. Zvērs, cilvēks, kukainis vai kas. Tā bija groteska ņirgāšanās par cilvēka ķermeņa uzbūvi. Tā ķermenis bija saliecies un izmežģījies prātam neaptveramos veidos. Tā galva karājās kā nedzīva, un tomēr tā nelūkojās uz Raivi, tā bija pagriezta pret sienu un seju viņš neredzēja. Pēkšņi tā radība izkustējās – tā izslēja savu, rokai vai kājai līdzīgo, ekstremitāti un parāva to tuvāk istabas vidum, to nogāžot un tādējādi radot to briesmīgo „soļu” troksni. Atbalstījusies uz tās „rokas” būtne pievilkās tuvāk gultai, joprojām nepagriežot galvu. Ar nākamo vēzienu būtne izšķaidīja lampiņu istabas vidū un Raivi pārņēma dziļa tumsa. Taustoties pēc beisbola nūjas, Raivis atskārta divas lietas. Viena ir tā, ka viņš panikā nespēja atcerēties, kur atstāja to nolādēto nūju, un otra bija tā, ka tagad viņš zināja. Tas nezvērs rāpo pa griestiem.

PĀRI ROBEŽAI. Teksasā dzīvoja kāda ģimene, kas plānoja kārtējo nedēļas nogales braucienu pāri Meksikas robežai, lai ļautos lētas iepirkšanās drudzim. Izbraukšanas dienā, pēdējā brīdī, viņu auklīte paziņoja, ka nespēs tajā dienā pieskatīt piecgadīgo bērnu. Tādēļ tas tiešām sanāca ģimenes brauciens, jo bērnu nācās ņemt līdzi. Pēcpusdienā viņi jau bija pāri robežai un ļāvās iepirkšanās priekiem.

Pēc kādas stundas vietējā tirdziņā māte atskārta, ka bērns ir kaut kur noklīdis. Lai kā arī vecāki censtos, mazuli atrast viņiem neizdevās. Sadabūjusi rokā policistu, māte centās viņam paskaidrot, kas noticis un lūdzās, lai palīdz viņiem atrast bērnu. Policists vien noteica, lai braucot uz robežas posteni un tur gaidot tālākās norādes. Ar grūtu sirdi māte paklausīja policistu un pierunāja vīru braukt uz robežpunktu. Pēc nepilnas stundas robežai pietuvojās kāds vīrietis , turot rokās zēnu. Māte skrēja viņam pretī, slaukot nost asaras un jau pa gabalu pateicoties vīrietim. Kad vīrietis saprata, ka viņam pretī skrien zēna māte, viņš nometa zēnu zemē un skrēja prom, bet policija viņu jau gaidīja. Zēns bija miris. Pa to nepilno stundu, kamēr viņš bija pazudis, viņš tika uzšķērsts un tam tika izņemti visi iekšējie orgāni. To vietā tika sastūķēti kokaīna maisi. Vīrietis grasījās pārnest zēnu pāri robežai, aizbildinoties, ka tas guļ.