Ceļā uz kāzām mēs paspējām izdzert divas šampaniešu pudeles. Zaļās tualetes pieturvietas mums sanāca biežāk nekā bija plānots. Vils mūs āzēja, sakot, ka mūsu baltie dibeni spīd pa gabalu. Keita apsolīja puisim četras reizes sadod pa galvu.
Nokļuvuši pie baznīcas, kur bija paredzēta laulāšanās ceremonija, Renē rūpīgi aplūkoja apkārtni un nonāca pie secinājuma, ka mēs tomēr esam pirmie, kas ir ieradušies pie baznīcas.
Limuzīna šoferis atļāva mums pasēdēt limuzīnā, kamēr vēl citi kāzu viesi nebija ieradušies. Renē atkorķēja vaļā degvīna pudeli un ielēja sev mazliet degvīna.
“Šādi turpinot, tu jau būsi autā pirms vēl kāzu vakars būs sācies.” Es meiteni brīdināju, taču viņa palūkojās uz mani ar savām skumjajām stirnas acīm un es tik nosprauslājos.
Lai jau.
Šoferis atskaņoja ABBA dziesmas, kamēr mēs sēdējām uz mīkstajiem sēdekļiem un runājāmies par neko. Keita sūdzējās par to, ka viņai bija piepampušas kājas no kurpēm un Vils, kā jau topošais vīriņš, lika meitenei noaut kājas un ļaut tās pamasēt.
“Tici man, man ir maģiskas rokas, zaķīt. Pati arī to vairākkārt teici!”
Es iesmējos, kamēr Vils man veltīja vienu no saviem šķebinošajiem smaidiņiem. Keita ar ātrām kustībām noāva savas pēdas un iecēla savas kājas Vila klēpī.
“Masē, vergs!”
“Tieši tāda attieksme no tevis man patīk, draudzenīt!” Es Keitu uzslavēju, kad mēs, visas meitenes un arī šoferis, sākām smieties par Vila skābo sejas izteiksmi.
“Šī ir atklāta vīriešu noniecināšana!” Puisis protestēja, kamēr mēs vēl skaļāk sākām smieties.
“Klusē, vai es tev sākšu dziedāt Beyonce dziesmas!” Renē ieminējās un puiša seja nobālēja vēl pa dažām krāsām.
“Jēziņ, ar jums var pārsmieties zili līks!”
Pēc dažām minūtēm pie mūsu limuzīna piebrauca melns Audi, kas pīpinot piesaistīja mūsu uzmanību. Keita atvēra limuzīna durvju logu un palūkojās caur to uz atbraukušo mašīnu. Pretī mums ar platu smaidu raudzījās jauna sieviete un, saprotot, kas tieši tā ir, es metos ārā no limuzīna un skrēju apķert savu māsīcu.
“Stefānij, kāds prieks tevi redzēt!” Es iesaucos un metos meitenei ap kaklu, kaut vai mūs centās izšķirt sievietes melnās Audi durvis.
“Mierīgāk, Lolitiņ!” Stefānija nočukstēja un, pēc apskāviena ļaujot paiet nost no durvīm, izkāpa ārā no mašīnas un vēlreiz mani apskāva. “Sen neredzēta, Londona tevi ir sevī aprijusi.”
“Jā, esmu sākusi cītīgi strādāt, nav laika vairs atpūtai un tusiņiem!” Es atbildēju, sakārtodama gaiši zaļo kleitiņu, kas mazliet saburzījās brauciena laikā. Tā izcēla manus brūnos matus un atkailināja manus plecus.
“Izskaties burvīgi, centīsies kādu savaldzināt no Hlojas draudziņiem?”
“Nekad nav par vēlu censties!”
Stefānija pasmējās un tik nogrozīja galvu par mani. Es savā ģimenē biju unikāla. Vismaz tā es cerēju.
“Kur tad tavi pārējie draudziņi?”
“Limuzīnā, grūti viņus atraut no iebūvētā televizora un ledusskapja, kas ir pilns ar šampaniešiem.”
“Jā, Deivids par to tieši parūpējās. Vakara ballītē būs vēl vairāk dzeramā.”
“Tu mani, lūdzu, nekārdini.” Mēs abas pasmējāmies un mazliet papļāpājām par ikdienas lietām. Stefānijas draugs bija aizbraucis dienēt armijā un trīs mēnešiem, tāpēc meitene pašlaik izbaudīja dažus mēnešus brīvības.
“Dzīvoju, protams, ļoti tikumiski.” Māsīcā iesmējās un es paķiķināju līdzi. To gan nevarētu teikt par mani.
Pastāstīju Stefānijai par savu darbu, augstskolu un kā iet maniem vecākiem. Stefānija mierīgi manī klausījās un ik pa brīdim izteica savu komentāru. Pie baznīcas sabrauca vairākas augstākās klases mašīnas, kamēr mēs runājāmies.
No mašīnām izkāpa elegantas sievietes kleitās, kas bija dārgākas par Keitas mašīnu un vīrieši tikpat šikos uzvalkos. Visām sievietēm, kuras redzēju savā redzeslokā, bija labu zīmolu rokassomiņas un kaklarotas. No viesiem plūda dārgo smaržu aromāti. To varēja saprast, jo smaržas varēja sajust jau pa gabalu. Nebija tās lētākās, ko es biju sapūtusi pirms ielecu limuzīnā, kad devāmies ceļā uz Braitonu.
“Stefānij, mana mīļā, kāds prieks tevi satikt.” Smalka balss pārspridzināja mazo privāto burbulīti, kas bija radies starp mani un manu māsīcu. Pagriezos, lai apskatītos traucētāju. Sieviete, kas mums pievienojās, nevarēja būt jaunāka par trīsdesmit. Sievietes seja bija iedegusi, vaigi bija izteikti un seja nevainojama, kas lika secināt, ka jaunā dāmā tomēr ir gūlusies zem skalpeļa. Gaiši brūnie mati bija viļņaini un sniedzās līdz sievietes lielajām krūtīm.
Kleita bija no Burberry, somiņa no Channel un kurpītes ar milzīgo papēdi no kādas glaunas firmas, jo lētas viņas neizskatījās. Sieviete metās Stefānijai virsū un nomutoja sievietes vaigu.
Pēc apskāviena, sieviete paraudzījās uz mani ar jautājošu skatienu.
“Sveiki, esmu Daniela māsīca.”
“Tu noteikti esi Lolita!” Sieviete iesaucās un saķēra manu plaukstu ciešā rokasspiedienā. “Prieks iepazīties, esmu Karolīna, Hlojas māsa!”
“Prieks ar jums iepazīties!” Es neveikli atbildēju un pasmaidīju ar šķību smaidu. Sieviete atlaida mani vaļā un es sajutu kā asinis atkal sāka pulsēt pa manu roku.
Sieviete atgriezās pie saviem draugiem, kuri mūs mazliet apskatīja. Daži no viņiem pamāja Stefānijai.
Renē izstreipuļoja ārā no limuzīna un, pametusi skatienu apkārt, steidzās pie manis. “No kurienes visi šie ļaudis izlīda?”
“Nevajadzēja tik ilgi tupēt limuzīnā.”
“Sasodīts, man šķiet, ka redzu paparacī.” Renē iesaucās un pastiepa pirkstu pret krūmiem, aiz kuriem rāmi zālienā sēdēja vīrietis ar fotokameru un iemūžināja katru momentu, kas notiek stāvlaukumā. Viņa objektīvs bija vērsts pret saldo krējumu.
“Es nezināju, ka Hloja bija tik slavena.” Es pagriezos pret Stefāniju, gaidot paskaidrojumu.
“Hloja ir no diezgan pazīstamas ģimenes. Viņas radinieki ir slaveni mākslinieki. Karolīna, Hlojas māsa, ir dizainere un viņa ir pasniedzēja Londonas lielākajā modeļu skolā.” Stefānija atbildēja manam apmulsumam un es tikai pamirkšķināju acis.
“Sasodīts, tavs brālēns prot nogrābt pareizās čikitas!” Renē ieķiķinājās un Stefānija pievienojās Renē smiekliem.
Es tik papurināju galvu un ar smīniņu nolūkojos kā sabrauc vairāk mašīnu un atbrauc mana mamma ar savu limuzīnu. Ietērpusies maigi rozā, viņa kopā ar tanti Olgu un onkuli Hektoru slēja uz mūsu pusi.
“Ak, sveikas mīļās meitenes!” Mana māte nobučoja mūs visas trīs uz vaigiem un paraustīja manu kleitu, lai pārbaudītu vai tā nekrīt nost. “Tik daudz plikumus varēji atstāt uz kādu citu reizi, Lolit!”
“Nebija citu kleitu, mammu.” Es noburkšķēju, kad māte tik sarauca degunu. Olga mani mierināja, teikdama, ka māte neko nezin no modes un izteica komplimentu par to, ka labi izskatos. Onkulis Hektors mani cieši apskāva un piekodināja, lai biežāk braucu ciemos uz Īriju.
“Ja vien lidmašīnas biļetes nebūtu tik dārgas!” Es atbildēju un mani krustvecāki tik pasmējās.
“Vienreiz divos gados jau var, ja labi grib.” Olga noteica un Renē iejaucās mūsu sarunā, pozicionējot, ka studenti nekad nelido ar lidmašīnām, ja personīgi nepelna.
Keita un Vils izlīda no limuzīna īsi pirms jaunais pāris ieradās pie baznīcas. Tad mēs visi sagājām baznīcā un cītīgi gaidījām, kad sāksies ceremonija. Kāzu ceremonija pagāja lielos smaidos un fotoaparātu zibšņos un šņukstos, kas plūda no manas tantes un māsīcas.
Keita ar Vilu sapņaini raudzījās ceremonijā, it kā tajā saskatītu savu tuvāko nākotni. Es ar Renē centos sekot līdzi pasākumam ar mūsu fotoaparātiem. Renē paspēja vēl noknipsēt priekš Instagram puķu pušķi, kas stāvēja pie altāra.
Pēc “jā” vārdiem tika parakstīti papīri un jaunais pāris ar platiem smaidiem izsoļoja ārā no baznīcas un mēs viņiem sekojām. Ārā tika taisītas kopbildes un atsevišķās bildes ar jauno pāri.
Es, Keita, Vils un Renē kopā ar Deividu un Hloju nofotografējāmies sešas reizes.
Hlojai bija gari, brūni mati, kas sniedzās līdz viduklim un bija kupli. Meitenes sejā bija mīlīgs sārtums un kopā ar Deividu viņi izskatījās pēc ideāla pāra.
“Nu jau pietiks, māsīciņ!” Deivids noteica, kad es izvilku telefonu, lai uztaisītu selfiju ar manu mīļo brālēnu.
Pēc tam viss lielais bars sakāpa mašīnās un mēs braucām uz vakara ballīti, kas notika glaunā viesu mājā. Pie viesu mājas mūs sagaidīja ar šampanieša glāzēm un Renē metās klāt, pieveicot gan savu, gan Keitas glāzi. “Es rūpējos par mazo ķiparu.”
“Un par savu alkohola līmeni asinīs.” Vils noteica, apķerot Keitu gar vidukli ar vienu roku un ar otru paņemot šampanieša glāzi.
“Es, laikam, pēc šīm kāzām nevarēšu iedzert šampi veselu mēnesi.” Es smejoties noteicu, paķerot glāzi un iemalkojot malciņu.
Šampanietis garšoja lieliski un nebija salīdzināms ar tiem, kurus dzēru piektdienas vakaros. Iegājām visu mājas galvenajā hallē, kur mūs sagaidīja dažādas dzeršanas spēles un dziesmu dziedāšana. Beidzot mums atļāva doties pie galdiem, uz kuriem jau bija novietotas uzkodas, deserti, siltie ēdieni un dzērieni.
Ēšanas laikā mums katram bija ar sevi jāiepazīstina un jāizsaka vēlējums jaunajam pārim. Apsolījos pieskatīt mazos. Hloja man pasmaidīja, kamēr Deivis neticībā šūpoja savu galvu.
Lai jau, es viņam parādīšu!
Kamēr viesi turpināja iepazīšanos spēli, es iedzēru malciņu sarkanā vīna un piekodu klāt smalkmaizīti. Jutos ekstāzē. Pēc iepazīšanās spēles bija pārtraukums, kur viesi atkal varēja iedzert un ieēst. Es tikmēr aizskrēju uz dāmu istabu, kur tika ieturēts renesanses stils, sākot ar spoguļiem pie izlietnēm un beidzot ar tualetes durvju aizbultņiem.
Izejot ārā no dāmu istabas, es gandrīz saskrējos ar vienu no kāzu viesiem.
“Ak, es atvainojos!” Es iesaucos, kad roku pāris apvijās ap manu vidukli. Palūkojoties augšup, es pamanīju pazīstamu seju.
“Man jau šķita, ka tu biji kaut kur redzēta.” Puiša zemā balss manā vēderā izraisīja taurenīšu uzlidojumu, kuru es jau nebiju izjutusi kādu laiciņu.
“Es atvainojos?” Es centos, taču puisi nevarēju galīgi atpazīt uz mirkļa sitiena.
“Puķu meitene mani neatpazīst?” Puisis pasmīkņāja un jokodams uzmeta lūpu.
Es mazliet sastingu, saprotot, ar ko es runāju.
Džošuā Smits.
Ak, Dievs.
-=-
