Nakti pavadījām mājā. Abiem bija daudz darba un likās, ka lai visu paveiktu nāktos palikt šeit mūžīgi. Pirms trijiem devāmies pie miera. Biju gan fiziski, gan emocionāli nogurusi. Ātri vien iemigu.
Man nav nekāda iemesla būt nelaimīgai un daudz iemeslu justies laimīgai, bet te nu es esmu, sēžot pussešos no rīta, pilnīgi pamodusies un pārbijusies. Negribot pamodināt Sebastianu, paliku turpat gultā. Vēroju, kā puiša krūtis miegā cilājas.
Nu visas kārtis bija galdā, viņam pavisam skaidri bija zināmas manas jūtas. Es zināju, ko jūtu pret viņu, bet viņa jūtas man joprojām bija nolēpums. Viss likās vēl noslēpumaināks tagad. Biju pilnīgi un galīgi apmulsusi.
No rīta pamodos gultā viena. Nebiju pamanījusi, kad iemigu. Saģērbusies, ātri saklāju gultu un devos lejā. Mājā valdīja pilnīgs klusums. Es biju viena mājā. Kur gan Sebastians bija devies? Likās dīvaini, ka puisis bija atstājis mani vienu.
Atvērusi durvis, kas ved uz iekšpagalmu, apsēdos uz lieveļa un vēros ārā. Ar katru dienu ārā temperatūra paaugstinājās. Bija iestājies pavasaris. Ja Sebastians ļaus, šodien turpināšu darbu pie pagalma. Viss joprojām bija nolaists un aizaudzis. Bijām nosprieduši, ka veranda būs jāpārbūvē, tādēļ tā tiks pārveidota par terasi.
- Ko tu te dari? – Sadzirdējusi Sebastiana balsi, uzreiz pagriezos. Puisis atradās tieši man aiz muguras, rokās turot divas kafijas un papīra maisiņu.
- Labrīt, sēžu un gaidu tevi. Kur biji?
- Izlēmu, ka tev varētu gribēties ēst, - to pateicis, viņš man pasmiedza vienu no kafijas krūzītēm un papīra maisiņu.
- Un tu pats? Needīsi? – uzsmiadīju Sebastianam.
- Es jau paēdu.
Puisis apsēdās man blakus un padzērās no savas kūzes. Kamēr ēdu, pastāstīju viņam par savu plānu pagalma labiekārtošanai. Sebastianam sākumā tā nelikās laba ideja, bet man izdevās viņu pārliecināt. Viņš piekrita, ka jau šodien sāks rakt ārā vecās puķes.
- Un tu? Es šodien būšu pa pagalmu, bet ko tu drīsi?
- Šodien vai rīt būtu jāatved jaunos skapīšus virtuvei un leti. Tapetes jau labu laiku guļ uz grīdas. Vajadzētu tuvākajās dienās tās salīmēt. – puisis sprieda, vērojot aizaugušo dārzu.
- Virtuve drīz būs gatava, - secināju.
- Vēl jau darba daudz, bet ar laiku, - puisis aplika savu roku man ap plecu un uzspieda vieglu buču uz matiem.
Diena bija silta un saulaina, tāpēc varēju strādāt ārā bez jakas. Biju diezgan aizrāvusies ar dārza darbiem un pat nemaz neievēroju, ka jau kādu laiku Sebastians mani vēro. Kad mūsu skatieni sastapās, viņš man uzsmaidīja un pamāja, lai ienāku iekšā.
Ienākusi iekšā, nomazgāju rokas spainī pie durvīm un sekoju Sebastianam. Viņš aizgāja un nostājās ēdamistabas vidū, kuras sienas tagad bija baltas un gludas.
- Sienas ir gatavas, lai līmētu tapetes. Šeit ir trīs veidi, kuri tev patika vislabāk. Palīdzēsi man? – puisis norādīja uz tapetēm un pa vienam rullim pacēla dažādās tapetes.
- Man likās, ka virtuves sienas būs ar flīzēm, - pavēros uz virtuves pusi, kur visas sienas bija tajā pašā baltajā tonī.
- Būs jau arī. Tapetes būs tikai ēdamistabas daļā un uz vienas no virtuves sienām.
- Tu zini, ck tālu nāk skapīši un kur būs lete? Citādi mēs vēl netīšām par tālu nolīmēsim. – iesmējos.
- Protams, ka zinu, - Sebastians piegāja pie sienas un norādīja uz tumšu, vertikālu svītru uz vienas no sienām.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-79/879461
Biežāk un lielākus gabalus, ja ir iespējams...