Ja es kaut kur eju bez draudzenes, viņa draud uztaisīt pašnāvību. Ko man darīt?32

Man ir 22, bet viņai ir 21. Mēs esam kopā jau kopš vidusskolas. Kādreiz viss bija lieliski, bet pēdējos divus gadus, mana dzīve ir pārvērtusies par elli. 

Viss sākās tad, kad es pārvācos, lai turpinātu mācības universitātē. Pirmais gads bija tīrākās mocības. Regulāri zvani, īsziņas un vēlme zināt visu, ko es daru, kur eju, ar ko un cik ilgi. No sākuma es centos viņu saprast, jo attāluma attiecības nekad nav vieglas. Biju mierīgs un sniedzu viņai atbildes uz visiem jautājumiem. Bet tad, kad viņai šī izprašņāšana kļuva par ikdienu, man tas sāka piegriezties. 

Kad es viņai pateicu, lai pārstāj man visu jautāt, jo jūtos kā tāds noziedznieks, kuram jāatskaitās policistam, viņa apvainojās un sāka raudāt. Tad arī pienāca pirmā reize, kad viņa piedraudēja sevi nogalināt, jo neredzot jēgu dzīvē bez manis. Es viņai centos izskaidrot, ka šāda attieksme no viņas puses man nepatīk, bet viņa manī nemaz neklausījās. 

Kādu laiku viss atkal bija mierīgi, viņa neuzdeva tik daudz jautājumus. Man likās, ka viss ir atgriezies iepriekšējās sliedēs, kad mūsu attiecībās valdīja uzticība un miers, bet nē. Viņa atkal to visu sabojāja, jo es viņai neatbildēju, kur esmu, jo mans telefons bija izlādējies. Divas stundas. Tieši divas stundas viņai bija nepieciešamas, lai apzinātu visus manus universitātes draugus un dzīvokļa biedrus. Tajā mirklī es nevarēju saprast - es vairāk esmu dusmīgs vai apkaunots, jo maniem draugiem bija skaidrs, ka mana draudzene ir kontrolfrīks. 

Tā pagāja pirmais studiju gads un viņa beidza vidusskolu, kas nozīmēja to, ka viņa uzsāks mācības universitātē. Viņa izlēma mācīties tajā pat skolā, kur es. Viņa uzstāja, ka nevēlas dzīvot kopmītnēs un grib dzīvot kopā ar mani, lai gan es dzīvoju dzīvoklī ar vēl 3 čomiem. 

Mani draugi nebija par to stāvā sajūsmā, bet beigās piekrita. Kādu laiku viss atkal bija mierīgi, mūsu attiecības bija rotaļīgas un mīlestības pilnas. No sākuma es ņēmu viņu līdzi uz visiem pasākumiem, tomēr ar laiku es pamanīju, ka viņai ir garlaicīgi skatīties, kā es ar čomiem 3 stundas spēlējam dažādas spēles. 

Ja es mēģināju viņai ieteikt doties kaut kur ar savām draudzenēm, kamēr es būšu ar čomiem, viņa teica, ka negrib un labāk izvēlas pavadīt laiku ar mani. Tomēr es nespēju pilnvērtīgi izbaudīt izklaidi ar čomiem, ja man blakus atrodas meitene, kura visu laiku čīkst par to, cik ļoti viņai ir garlaicīgi un vēlas doties mājās kopā ar mani. 

Tad es sāku melot, jā - melot. Es atrunājos, ka pasniedzējs uzdevis grupu darbu un dodos mācīties kopā ar kursabiedriem, lai gan īstenībā biju krogā ar draugiem un spēlēju galda futbolu. Vienu reizi, divas reizes un tā jau kļuva par manu ikdienu - melot, lai varētu nokļūt brīvībā. 

Pirms mēneša viņa izlasīja manas sarakstes ar čomiem un uzzināja, ka visu šo laiku esmu viņai melojis. Tagad es pat uz veikalu nevaru aiziet bez viņas. Ja būtu iespējams, tad viņa arī uz lekcijām nāktu kopā ar mani. 

Es saprotu, ka man viņa ir jāpamet, bet kā to izdarīt pēc iespējas saudzīgāk?