Tā pirst nav brīvi49

Es parasti piržu nevienam nedzirdot, jo kulturāli cilvēki tā dara un negribu, lai kāds domā, ka tāds neesmu. Bet kad mājās esmu viens, tad gan laižu gāzes vaļā tā, ka pat kaimiņi vēl ilgi prāto, kas tur bija un iet uz virtuvi pārbaudīt vai gāze ir nogriezta, jo mans smacenis ātri izplatās pa ventilācijas šahtām un nonāk kaimiņu elpošanas sistēmā izraisot pretīgu saaukstēšanās klepu. Tad parasti pielieku ausi pie ventilācijas šahtas un klausos līdz sadzirdu pirmo klepu un ar smīnu uz sejas nodomāju: „He, ātri gan aizgāja.”

Bija parasta diena, kad devos uz Maximu pakaļ maizei. Staigājot pa veikalu es uz brīdi apstājos, lai apskatītu maximas darbinieci, kas bija notupusies un krāmēja apakšējo cepumu plauktu. Viņas krājkasīte bija atsegta apskatei un es jau kabatā biju satvēris viena santīma monētu un domās jau fantazēju kā es viņas krājkasītē santīmu ieslidinu ar pirkstu iekšā līdz galam un laipni nosakot: „Good job.”

Paķēris maizi devos stāvēt rindā. Rindas bija negaidīti garas, laikam visi iepirkās pēc darba dienas. Garā rinda jau bija pusceļā izstāvēta, kad sajutu, ka dirsa vēlas atraugāties un jutu, ka atrauga ir liela. Parasti šādās situācijās es iesaucos: „”Bļāviens, es tak pienu aizmirsu!!” un eju izmest vēl riņķi pa veikalu cenšoties pēc iespējās klusāk nobezdēties un apmiglot desas, lai tās kaut nedaudz garšo pēc manis. Bet šoreiz es to nedarīju, jo negribēju atkal no jauna stāvēt garajā rindā. Apgriezos un apskatījos, kas man aiz muguras stāv. Tur bija īsa auguma sirmgalve, mūsu acu skatieni saskatījās un viņa mīļi uzsmaidīja. Es apgriezos atpakaļ un nodomāju: „Bļeģ, viņa ir pa īsu un es pa garu, sanāks iepirst mutē, vēl noģībs.” Pietam es vēl nevarēju saprast vai būs klusais vai skaļais, tāpēc izdomāju, ka tā pirsti nav brīvi un nolēmu ciesties.

Kļuva aizvien sliktāk, grūti bija noturēt gāzes noplūdi, bet es cietos. Visu laiku, kad izturēju spiedienu, tad burbulis uzgāja atpakaļ uz augšu un vēders iekurkstējās kā tādam neēdušam sunim. Bet kad burbulis nāca atpakaļ, tas jau bija pasaucis vairāk draugus un viņi ar kopīgiem spēkiem centās izlauzt durvis uz brīvību un iekļūt sirmgalves elpošanas orgānu sistēmā. Es to nevarēju pieļaut, jo sirmgalve noteikt domāja, ka esmu jauks puisis, ka būšu labs ģimenes cilvēks, jo pērku maizi nevis alkoholu kā citi. Vēders iekurkstējās tā, ka kasiere jau šķībi lūrēja uz mani. Tad pēkšņi kāds paraustīja aiz rokas. Es pagriezos un sirmgalve smaidot sacīja: „Kad aiziesi mājās paēdīsi maizīti un vēders vairs nekurkstēs.” Es tik pat laipni pasmaidīju un sacīju: „Un kā vēl paēdīšu.”

Beidzot biju izstāvējis rindu, samaksāju pa maizi un steidzos ātrāk ārā. Aizgājis aiz veikala stūra es uzreiz laidu vaļā slūžas. Skaņa bija necilvēcīga. Ja blakus būtu koks uz kura sēž pilns ar zvirbuļiem, tad tie dzirdot šo vai nu kļūtu par gājputniem un aizlidotu uz siltajām zemēm vai nokristu no koka un paliktu guļam ar kājām gaisā. Sajūtas bija dievīgas, mans piepūstais vēders atkal kļuva kā gaisu izlaidis balons. Es pasmaidīju aiz labsajūtas. Pēkšņi atskārtu, ka esmu aizmirsi veikalā maizi, ātri pagriezos, lai dotos pakaļ un apstulbu, jo aiz muguras stāvēja sirmgalve ar manu maizes kukuli rokās. Viņa sniedzot to man sacīja: „Puis, Jūs aizmirsāt veikalā maizi.” „Paldies”, es sacīju un kautri sniedzos pēc tās, ar vienu aci šķielējot uz viņu un pamanot, ka viņa ar cenšas izvairītas no acu kontakta ar mani. „Nav par ko”, Viņa riebuma balsī sacīja un devās prom. „Bļēģ, viņa dzirdēja”, es nomurmināju un devos uz māju pusi. Vēl ilgi prātoju vai tiešam viņa dzirdēja vai nē. Biju sabojājis savu labā puiša tēlu, bet nekas, es vienmēr esmu uzskatījis sevi par slikto puisi, kam nav kauns pirst.