Patiesība, puspatiesība vai murgs?34

„Zona-51” tika dibināta 1955. gadā. Aviokoncerns „Lockheed” izvēlējās šo vietu sava superslepenā izgudrojuma- leģendārās spiegu lidmašīnas U-2 izmēģinājumiem. Šī vieta bija pilnīgi piemērota – nedzīva „Mēness” ainava, pilnīgi gluda –izžuvušā Gruma ezera gultne, kura nošķirta no apkārtējās pasaules ar kalnu grēdu, pilnīga cilvēku neesamība apkārtnē – ideāla vieta, lai saglabātu slepenību. Civilo lidmašīnu lidojumi ir aizliegti šajā rajonā sakarā ar pazemes atomizmēģinājumiem. Tur arī regulāri tiek veiktas amerikāņu gaisa karaspēka mācības. 1977. gada sākumā – 10 gadus pirms oficiālas publiskošanas šeit pirmo reizi gaisā pacēlās „neredzamais” bumbvedējs „Stels” F-117A. Daži no tiem, kuri izstrādāja šo projektu, apgalvo, ka lidmašīnās B-2 un F-117A izmantotās tehnoloģiju idejas tikušas ņemtas no avarējušiem NLO. Kāds datorspeciālists pat apgalvoja, ka viņa kolēģi zinājuši par ārpuszemes materiālu pielietošanu projektos. Netiešs pierādījums tam bija tāds, ka viss superslepenais projekts, saistītais ar „neredzamajām” lidmašīnām bija ar nosaukumu „Have Blue”. Bet tradīcijas ir tādas, ka vārds „blue” ASV armijas Gaisa spēkos tiek izmantots tādā vai savādākā saistībā ar NLO.

Informācija, kura ir savākta par „Zonu-51” ļauj gūt vispārēju priekšstatu par tur notiekošajiem slepenajiem darbiem. Mācību „Red Flag” laikā 1977. gadā ASV armijas Gaisa spēku virsnieks Stīvenss centās uzbrukt „ienaidnieka” aerodromam un bez atļaujas ielidoja „Zonas-51” ziemeļu daļā. Tur viņš negaidot ieraudzījis dīvainu disku ap 20 m diametrā. Stīvensam nevilcinoties tika dota pavēle pārtraukt lidojumu. Uzreiz pēc nolaišanās virsnieks tika nogādāts kādā bunkurā, kur divu diennakšu garumā ticis pratināts. Atbrīvots ticis pēc tam, kad parakstījis dokumentu par redzētā neizpaušanu. Viņš momentāli ticis pārcelts uz citu daļu un par redzēto žurnālistiem riskēja izstāstīt tikai pēc daudziem gadiem.

Pazīstamais amerikāņu inženieris, fizikas un elektronikas maģistrs Roberts (Bobs) Skots Lazars dažus gadus strādāja bāzē. Viņš nedaudz pacēla „Zonas-51” slepenības plīvuru. No 1988. gada decembra līdz 1989. gada aprīlim viņš vadīja nodaļu un strādāja pie slepena projekta. Objekts, kurā strādāja zinātnieks atradies slepenajā zonā, kāda kalna iekšienē. „Mani tur nogādāja ar autobusu, kuram bija aptumšoti logi” stāstīja zinātnieks. Objektu slēguši deviņi vārti, kuri bijuši nomaskēti tā, lai neatšķirtos no apkārtējām klintīm un smiltīm. Telpā, kurā zinātnieks ticis ievests bija tikai krēsls un galds, uz kura atradūšās apmēram 120 instrukcijas zilos vākos. Šajos dokumentos bija informācija, galvenokārt, par citplanētiešiem un to tehnoloģijām. Bez dokumentiem tur bijušas arī melnbaltas fotogrāfijas ar bojā gājušiem citplanētiešu attēliem un medicīniski slēdzieni par sekcijās konstatēto. Lazars nodarbojās ar NLO pārvietošanās un gravitācijas telpas un tās izmaiņu pētījumiem.

Lazars nodarbojās arī ar gravitācijas enerģijas pētījumiem. Zinātnieks pirmais atklāja, ka gravitācijas enerģijas rašanās pamatā ir Mendeļejeva tabulas Elements 115. Tomēr pats mehānisms, kā šis elements spēj virzīt „šķivīti” zinātniekiem vēl līdz galam nav skaidrs.Lazara paziņojums, ka „Zonā-51” atrodas Elementa 115 milzīgi krājumi šokēja sabiedrību ne mazāk, kā viņa liecības par pašiem citplanētiešu lidaparātiem. Uz Zemes šis ārkārtīgi smagais elements tīrā veidā neeksistē un zinātnieki vēl nezina kādā veidā to var iegūt. Inženieris nodarbojies ar lidojošo šķīvīšu dzinēju iekārtām. Pēc viņa apraksta, tas ietver sevī pussfērisku gravitācijas enerģijas avotu (reaktoru), kurš ir basketbola bumbas lielumā, ar trijiem „gravitācijas pastiprinātājiem”, kas izvietoti zem aparāta apakšdaļas. Pēc Lazara vārdiem, „reaktors ar ķīmijas elementa, kura atoma numurs ir 115 un kurš veicina vielas un antivielas reakciju, rada gravitācijas viļņus un elektrisko enerģiju”. Par šo visu un daudz ko citu, pirmoreiz televīzijā inženieris pastāstīja Lasvegasas ziņās ar pseidonīmu Deniss. Šis piesardzības pasākums nebija lieks, jo Lazars saņēma draudus no cilvēkiem, kuri bija informēti, ka viņam ir vēlme nodot atklātībā slepenus materiālus. Inženieri šie draudi aizkaitināja, un viņš devās uz televīziju. Pirmajā reizē viņš aprobežojās ar paziņojumu par savu darbību superslepenā ASV valdības programmā, kas saistīta ar starpplanētu kosmisko kuģu konstrukcijas pētīšanu. Pēc pusgada Bobs Lazars uzstājās jau ar savu īsto vārdu, televīzijas skatītājus pārsteigdams ar neticamiem atklājumiem.

Lidotājs-izmēģinātājs, bet vēlāk arī slepenu ierīču projektētājs Bils Juhaus, 1995. gada decembrī atklāja, ka vairākus gadus piedalījies tādu trenažieru izstrādē, kuri ļautu amerikāņu pilotiem lidot ar sagūstītajiem NLO. Pirmo reizi Juhaus „lidojošo šķīvīti” savām acīm esot redzējis Nevadā. „Šī bāze tika apsargāta tā, kā nekas cits šajā valstī. Mūs ieveda angārā un mēs to ieraudzījām. Tas atradās uz zemes. Es atrados tikai 5 m attālumā un izskatījās tas tieši tā, kā to aprakstīja Bobs Lazars” stāstīja Juhaus. Dereks Henesijs, kurš arī bija strādājis šajā objektā papildināja Lazara stāstīto: „Bāzē, neskaitot pirmo stāvu, kas ir „izcirsts” klintīs redzēju vēl četrus pazemes stāvus. Tur atrodas angāri, kuri cits ar citu ir saistīti ar liftiem. Ar šo liftu palīdzību diski tiek nogādāti virspusē”. Trešajā un ceturtajā līmenī drīkstēja uzturēties cilvēki ar speciālām pilnvarām. Henesijs apsargāja liftu otrajā pazemes līmenī. Viņš nezina, kas atrodas vēl zemākajos līmeņos, tomēr viņš spēja sīki aprakstīt otro līmeni un uzzīmēja sīku šī līmeņa telpu izkārtojumu. Vēl viņš pastāstīja, ka deviņos angāros atradušies septiņi „lidojošie šķīvīši”. Ar hidrauliskas sistēmas palīdzību tie laiku pa laikam, kādu iemeslu dēļ, tikuši pacelti uz augšējo stāvu.

Kas piespieda Lazaru televīzijā daudzmiljonu auditorijai izstāstīt redzēto? Viņš saka, ka bailes par savu dzīvību. Sācies viss ar to, ka viņš savai sievai un draugiem gribējis iztālēm parādīt, kur atrodas „šķīvīši”. Viņš atvedis „tūristus” No Lasvegasas un naktī viņi pieķerti „nozieguma vietā”, nekādas atrunas par to, ka gribējuši ar teleskopu pavērot Jupiteru nelīdzēja. Kaut arī Lazars un viņa draugi formāli neko nebija pārkāpuši, ar viņiem ātri tika galā. Zinātnieks momentā atbrīvots no darba, viņš ticis pratināts ar pistoli pie deniņiem, viņam draudēts ar cietumu un ticis šauts uz viņu mašīnu. Lazars uzskatījis, ka publiskot viņam zināmo informāciju ir vienīgā iespēja izbēgt no fiziskas izrēķināšanās. Pēc zinātnieka uzstāšanos televīzijā varas iestādes paziņoja, ka neko par tādu Lazaru nezina. Patiesībā žurnālistus šokēja tas, ka nav neviena dokumenta, kas pierādītu, ka zinātnieks vispār jebkad ir eksistējis. Oficiālās iestādes apgalvoja, ka tāds nekas nav piedzimis, nekur nav mācījies un strādājis, kaut arī cilvēki viņu atcerējās. Brīnumainā kārtā zinātnieks atrada katram amerikānim svētu dokumentu- kvīti par nodokļu nomaksu, kurā teikts, ka 1989. gadā Roberts Lazars saņēmis atalgojumu no ASV armijas Gaisa spēku izlūkošanas pārvaldes. Un ne tikai vienkārši no Gaisa spēkiem, bet no armijas objekta E-6722, kurš atrodas Nevadas štatā.

Kāds augstu stāvošs ierēdnis, kurš praktiski visu savu mūžu bija nostrādājis CIP – Deivisa Rouzs, pirms savas nāves izstāstīja: „Nav nekādas jēgas slēpt to, ka 40-to gadu beigās ciplanētieši nolaidās uz Zemes un mēs ar viņiem nodibinājām kontaktus. Es domāju, ka ASV valdība no 50-to gadu sākuma mēģina sagatavot sabierību, cenšoties noskaidrot reakciju uz atnācēju esamību un visu starpplanētu problemātiku vispār... Valdība uzskata, ka šāda informācija jāsniedz pamazām, lai sabiedrība to uzņemtu mierīgāk. Cik man zināms, starp ASV valdību un citplanētiešiem ir noslēgta vienošanās par to, ka tiek paturēta slepenībā atnācēju klātbūtne, bet „svešie” neiejaucas Zemes sabiedrības lietās, bet tam viņiem tiek dota pilnīga rīcības brīvība atsevišķā teritorijā ASV. Šī teritorija ir zināma kā „Zona-51” Nevadas štatā.”

1955. gada martā tika izveidota grupa „Majestics-12”, kuras uzdevums bija visu slepeno akciju koordinēšana, kas saistītas ar atnācēju problēmu. Grupu vadīja Nelsons Rokfellers, kurš vienlaikus arī ieņēma ASV prezidenta „aukstā kara”stratēģijas speciālā konsultanta amatu. Galvenais šis grupas izveides cēlonis bijis citplanētiešu, norunas par neiejaukšanos Zemes lietās, pārkāpums. Citplanētiešu eksperimentu rezultātā, sakropļoti cilvēku un dzīvnieku ķermeņi tikuši atrasti visā ASV teritorijā. 1955. gadā ASV tika izveidota ietekmīgu personu ekspertu grupa, kuras priekšsēdētājs bija Gordons Dīns un projekta vadītājs Henrijs Kisindžers. Grupas pamatuzdevums bija – noskaidrot patieso atnācēju klātbūtnes apmēru un to rīcību uz Zemes. Grupas darbības rezultātā tika noskaidrots, ka citplanētieši izmanto cilvēkus un dzīvniekus ģenētiskiem eksperimentiem un dažādiem citiem pētījumiem. „Svešie” skaidrojuši svas darbības ar to, ka tas nepieciešams viņu izdzīvošanai, viņi pziņoja,ka viņu ģenētiskā struktūra ir izjaukta un viņi vairs nespēj radīt sev līdzīgos. Viņi arī paziņojuši, ka tad, ja nespēs uzlabot savu ģenētisko struktūru, viņu rase drīzumā pārstās eksistēt. Tā kā mēs ar saviem ieročiem neesam varējuši pretīm stāvēt atnācējiem, komiteja nolēmusi uzturēt draudzīgas attiecības ar šiem, līdz tiks radītas tehnoloģijas, kuras mums ļautu atnācējiem „mest izaicinājumu”.