Diena sākās visai vējaini, bet brauciens uz Rīgu bija tā vērts. Īsti nezinu kā īsi aprakstīt abpusēju vandālismu ar daļēju lietu piesavināšanos bez krimināliem elementiem. Iebraucot Rīgā jau manīju tādu kā rosību pie Origo ieejas, šķiet bomži jau bija padzirdējuši par manu ierašanos un veikli steidza pamest savas ierastās darīšanas, lai dotos raudzīt, ko nu šoreiz tas ērms lamādamies stieps caur tuneli. Lai atrautos no uzmācīgi smakojošajiem ļautiņiem, izvēlējos garāko ceļu caur Vecrīgu, kaut arī biju dzirējis, ka tur ūjina Viuciņš un metas pie rīkles apjukušiem iebraucējiem. Apmetis loku ap Vecrīgu meklējot kārtējo upuri, devos tālāk uz netālās Maskačkas pusi, tur bija sarunāts tikties ar biedru Vovu, lai dotos apsekot kādu viņam piederošu īpašumu ar cerību, ka urļiki un bomži nebūs jau visu paspējuši aiznest uz latgalīti vai iemainīt vietējā utenī nejauši nospertas lietas pret kārtējo bezakcīzes aliņu vai odekolonu, lai remdētu savas tieksmes pēc apreibināšanās un vēlāk galu atdošanas pašā Rīgas sirdī pie centrāltirgus ieejas no autoostas puses.
Dienas bradājums jeb kā aplasīju VOVASFILMAS māju18
Tā nu ķēros pie iepirkumu groziņa un sāku lasīt visu pēc kārtas, ko vien spēju ieraudzīt.
Manu uzmanību piesaistīja divas glābšanas vestes šķiet aviācijas. Saimniecībā viss var noderēt.
Mazais pioniera komplekts jeb tomēr santehniķa. Īsti nezinu, bet laikam ejot noskaidrošu kam tas viss ir domāts.
Mikrometrs. Rūsa jau ir skārusi, bet nu WD-40 palīdzēs un būs kā jauns.
Sens spīdzināšanas rīks vai tomēr veclaicīga riekstu spiede?
Gan nomērīsim, gan vītni uzgriezīsim.
Gan atbrīvosim no zobiem un nagiem.
Un pie reizes santehniku ieviksim.
Kā arī atstāsim kādu bez sēdekļa.
Kādam skrūvītes pabirušas nu cerams, ka ne no galvas.