Kosova 2. daļa: Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica.6

Patiesībā mūsu galvenais mērķis šodien ir pabūt Mitrovicas pilsētas ziemeļu daļā, tā saucamajā serbu Mitrovicē, bet līdz tam mums nākas šķērsot Mitrovicas centrālo daļu. Šī pilsētas daļa pārsvarā sastāv no mūsdienu celtnēm no kurām daļa tapusi vienotās, jeb komunistiskās Dienvidslāvijas laikos, bet daļa ēku ir uzbūvētas pavisam nesen. Cauri šim rajonam ved gājēju iela gar kuru izvietojušies dažādi vaikali, bāri un restorāni.

Šodien te rit spraiga rosība! Visi bāri un restorāni ir pārpildīti! Izrādās tas ir tāpēc, ka šodiem Mitrovicā notiks fudbola mačš, kurā tiksies Kosovas nacionālā izlase ar Turcijas nacionālo izlasi. Protams, ka tā būs draudzības spēle, jo uz šo brīdi Koisova vēl nav uzņemta nedz FIFA, nedz UEFA, bet tas nenozīmē, ka kosoviešiem šī spēle nebūtu nozīmīga. Tieši pretēji! Pirmo reizi Kosovas vēsturē uz spēli ierodas tāda ranga komanda, kā Turcijas izlase un tas ir izraisījis lielu ažiotāžu Kosovas preses izdevumos, un starp Kosovas futbola faniem. Tad nu šodien šeit uz Mitrovicu ir sabraukuši futbola fani no visas Kosovas. Pa staru pamanām arī diezgan daudz turku fanus kuri kopā ar kosoviešiem krogos tukšo alus kausus. Jā, jā! Lai arī albāņi un turki ir musulmaņi tie nebūt neatsakās no paris kausiem alus! Ko vēl gribu piebilst? Ak jā! Kāpēc spēle notiek tieši Mitrovicā? Izrādās, ka Mitrovica visu laiku ir bijusi futbola interesentu redzes lokā. Tieši šeit Mitrovicā ir dzimuši un savas pirmās iemaņas guvuši vairāki slaveni futbolisti, kuri dažādos laikos ir spēlējuši Dienvidslāvijas, Albānijas un Serbijas vadošajos futbola  klubos un izlasēs. Daudzi no tiem ir spēlējuši un spēlē arī šodien vairāku Eiropas valstu virslīgu klubos. Piemēram tādi ir: Valons Berhami (Hamburga), Milans Biševacs (Lyon), Valdets Rama (Minhene) un Milošs Krasičš, kurš šodien spēlē Bastijas klubā, bet iepriekš paspējis pabūt tādās komandās, kā Maskavavas CSKA, Juventus un Fenerbahče. Ja runa ir par Kosovas futbolu, tad varu piebilst, ka patreiz notiek nopietnas sarunas un cīņa par Kosovas dalību FIFA un UEFA un ja šī cīņa vainagosies panākumiem tad droši varu tekt, ka Kosovas izlase ne tuvu nebūs no tām vājākajām komandām.

Turpinām ceļu pa centrālo gājēju ielu un pavisam drīz nonākam līdz Ibaras upei, kur to šķērso tilts. Jā, šī ir viena no nozīmīgākajām un atpazīstamākajām vietām Mitrovicā un tās galvenais varonis ir šis tilts, kurš agrāk nesis Darudzības vārdu (faktiski vecais tilts, kurš šeit tika uzbūvēts Dienvidslāvijas laikos un tika sagrauts 1999.gadā), bet šodien to sauc par Jauno tiltu  . Domāju, ka tiem kas seko politiskiem notikumiem pasaulē šī vieta ir labi zināma, jo tieši uz šī tilta vai tā tuvumā ir noritējuši dažādi notikumi saistībā ar Kosovas albāņu un serbu konfliktu. Vēl kādu laiku atpakaļ upi pa šo tiltu nebija iespējams šķērsot,  jo 1999 gadā tas tika sagrauts un tikai 2005 gadā tas ar franču miera uzturējāju palīdzību tika atjaunots. Arī pēc tilta atjaunošanas transporta kustība pa to notitēja tikai īsu brīdi un 2008. gadā tilta braucamā daļa tika aizbarikādēta kārtējā konflikta. Vēlāk sekoja vairākkārtēji mēģinājumi atjaunot satiksmi pāri tiltam, bet tie izrādījās  naveiksmīgi.

Šodien situācija Mitrovicā ir mainījusies uz labo pusi. Upi var droši šķērsot, bet ne ar auto transportu. To var izdarīt tikai kājām ejot, jo tilta braucamā daļa vēl jo projām ir aizbarikādēta. Šodien par savstarpējām nesaskaņām, kuras it kā ir mazinājušās un tomēr nav izzudušas liecina tas, ka tiltu apsargā starptautiko miera uzturēšanās spēku karavīri. Arī šodien te dežūrē vīri no Portugāles un Itālijas. Jāsaka gan, ka viņu šodien šeit esot vairāk kā parasti, jo tas saistīts ar šodienas futbola maču un miera uzturētāji bažījas, ka pēc spēles aktīvākie un agresīvākie fani varētu izraisīt provokoācijas. Ja nu kas, šķērsielā stāv rezerves patruļas auto un ir sagatavoti dzeloņdrāšu ruļļi.

Patreiz par nemieriem tikpat kā nekas neliecina. Abpus tiltam strādā kafejnīcas un jauniešu kompānijas un paris mīlinieku pārīšu tusējas pa upes krastiem. Vienīgais kas durās acīs ir uzraksti un grafiti uz abu krastmalu promenāžu konstrukcijām , kuru saturs ticamāk ir nacionāla rakstura. Tā teikt, notiek uzrakstu kari.

Mitrovica (serbu krasts).

Un tomēr, šeit ne viss jau ir kārtībā. Lai labāk izprastu šodienas situāciju un uzzinātu par notikumiem Mitrovicā un tā saucamajā Ziemeļkosovā kopumā nāksies atkal pievērsties vēstures notikumiem. Tadēļ šķērsojam tiltu un dodamies tā teikt uz serbu krastu, kur piesēdīsim kādā no kafejnīcām, iztukšosim kādu kausu alus un parunāsim par vēsturi.

Kafejnīcu atrodam uzreiz aiz tilta esošajā skvērā un tajā uz brīdi apmetamies. Tātad, atkal iz vēstures. Kā jau minēju 1998. gadā Kosovā notika vairākkārtēji konflikti starp Kosovas atbrīvošanās armijas (UČK) cīnītājiem un Dienvidslāvijas milicijas un bruņoto spēku vienībām, kas noveda pie asiņainām sadursmēm, kā rezultātā bojā gāja arī mierīgie iedzīvotāji. Konflika apmēri pieauga un ar vien vairāk albāņu iestājās UČK  rindās. Redzot, ka vietējās milicija un armijas daļu vienības netiek galā ar albāņu cīnītājiem Dienvidslāvijas valdība ar Slobodana Miloševiča rīkojumu izsludina Kosovā kara stāvokli un ieved tās teritorijā papildus karaspēka vienības, kuras līdz tam bija karojušas, gan Horvātijā, gan Bosnijā un Hercogovinā. Rezultātā cīņa ar UČK pārvērtās par īstu karu. Protams, ka Dienvidslāvijas armija bija labi bruņota un Kosovas albāņu cīnītājiem nebija nekādu izredžu pilnvērtīgi pretoties šādam pārspēkam, un tie sākā piekopt partizānu cīņas taktiku. Lielākā nelaime bija tā, ka Dienvidslāvijas armijas rindās masveidā nonāca tie serbi kuri, kā tikko minēju, iepriekš bija karojuši Horvātijā un Bosnijā, un tieši šie karotāji bija tie, kuri šeit Kosovā līdzīgi, kā tajā pašā Bosnijā un Hercogovinā sāka ieviest represijas, un piekopa genocīdu pret Kosovas mierīgajiem iedzīvotājiem.

 Starp šiem serbu karotājiem bija ne mazums izteiktu nacionālistu un Lielserbijas ideju piekritēju, un starp tiem  bija kaujinieki no, uz to brīdi bēdīgi slaveno personību, Ratko Mladiča un Arkana grupējumiem, kuri jau bija piedalījušies musulmaņu slaktiņos Bosnijā. Spilgtākais no šādiem piemērim ir notikumi Srebrenicā (Bosnijas austrumos), kur Ratko Mladiča vadībā tika nogalināti vairāki tūkstoši bosniešu musulmaņu (bosņaku). Protams, ka arī šeit Kosovā šie kaujinieki piekopa līdzīgas metodes, kā Bosnijā. Rezultātā Kosovā notika masveida genocīds pret albāņu tautības iedzīvotājiem, vairāki tūkstoši tika nogalināti un simtiem tūkstoši ļaužu bija spiesti meklēt patvērumu kaimiņu valstīs. Uz vienu mazo kaimiņu Maķedoniju vien aizbēga gandrīz 200 tūkstoši bēgļu radot šij mazajai valstiņai milzīgas sociālās un ekonomiskās problēmas.

Šie notikumi Kosovā izraisīja ļoti negatīvu reakciju no starptautiskās sabiedrības puses, jo sevišķi Eiropā, kuras valstīs ieradās vairāki tūkstoši bēgļu. Kopējo bēgļu skaitu precīzi nebija iespējams noteikt, bet tiek uzskatīts, ka to skaitas varēja būt vairāk kā pus miljonu. Tā visa rezultātā pasaules un Eiropas sabiedriskās organizacijas, un valstu politiķi mēģināja izdarīt spiedienu pret Dienvidslāvijas valdību un  tās vadītāju Slobodanu  Miloševiču, ar mērķi apturēt vardarbību Kosovā. Savukārt Miloševičš, vai nu ignorēja starptautiskās sabiedrības protestus, vai nu patiešām nespēja tikt galā ar iedarbināto kara mašīnu un genocīds pret Kosovas albāņu iedīvotājiem tikai pastiprinājās. 1999. gadā pēc neskaitāmām bezrezultatīvām sarunām un brīdinājumiem ar vadošo Eiropas valstu politiķu un ASV atbalstu tika nolemts izdarīt brīdinājuma triecienus pa nepaklausīgās Dienvidlsāvijas militātajiem objektiem. Plāns tika relizēts un jau pēc pāris mēnešu taktisku gaisa triecienu veikšanas Slobodans Miloševičš piekrita miera sarunām. Rezultātā 1999.gada 12.jūnijā Kosovas teritorijā tika ievests NATO apvienotā karaspēka vienības, kuras tika nodēvetas par KFOR (angliski saīsinājumā no Kosovo Forces).