Ievēroju, ka spokos ir kļuvusi aktuāla čigānu tēma. Es jums gribu pastāstīt, kaut ko tādu, kas varbūt jūsu acīs jaut nedaudz rehabilitēs čigānu tautu. Es personīgi nepiederu pie čigānu tautas un nekad īpaši nemeklēju kontaktus ar viņiem.
Kad man bija 12 gadu, es mācījos skolā apmēram 20 km no mājām. Vienreiz, kad es no skolas devos uz autoostu, gribēju nopirkt biļeti, rakņājos pa somu un zināju, ka tur ir jābūt makam, bet nevarēju to atrast. Es izkrāvu visas grāmatas uz soliņa, bet vienalga nevarēju atrast maku. Pilnīgi noteikti tam bija tur jābūt. Es gāju uz autoostas kasi un lūdzos, lai man varētu izsniegt biļeti tāpat, un es naudu atdotu (jau pusgadu kasiere mani redzēja dienu dienā), bet, protams, mani pasūtīja 3 mājas tālāk.
Man somā bija vecākas biļetes (ar iepriekš ejošiem datumiem), es izlasīju tās kuras nebija saņurcītas, tad izvēlējos to, kura izskatījās visjaunākā (jo par tādu lietu kā stopēšana neuzdrīkstējos domāt), un cerēju, ka šoferis nepaskatīsies uz datumu.
Kad kāpu autobusā centos paslīdēt garām šoferim, bet nekas nesanāca - viņš man prasīja biļeti. Tad es izvilku visgludāko biļeti, uz kura bija pirkta apmēram pirms nedēļas, šoferis bija nolēmis paskatīties uz datumu (kaut gan lielāka daļa ierauga papīrīti un liekas mierā). Es tjpa tēloju, ka man ir nepareizā biļete un rakņājos pa somu šofera acu priekšā, naivi cerot, ka viņš nolems, ka ir samaksāts. Beigās mani izmeta no autobusa. Bija jau vakars, metās tumšs. Es sēdēju uz soliņa un sāku raudāt (speciāliem idiotiem - esmu meitene), jo domāju ka nekādi netikšu mājās un man būs jāpaliek autoostā visu nakti.
Tad no autobusa izkāpa čigāns ar pamatīgu alusvēderu (nu godīgi, tik lielu, cik es toreiz biju pati), un prasīja man, kas noticis. Es kaut kā caur puņķiem un asarām biju spējīga visu izklāstīt. Viņš man nopirka biļeti (kas toreiz bija tikai 0,45 LS, kurus tas šoferis nevarēja bērnam atlaist). Tajā brīdī mani pārņēma tādas emocijas, ka es varēju mesties viņam ap kaklu. Esmu dažas reizes viņu redzējusi RIMI un TOP, bet nav bijusi izdevība parunāt. Varbūt viņš pat mani vairs neatceras. Tomēr čigāniem ir savs goda kodekss (jeb morāle, sauciet kā gribiet), bet tajā brīdī es tam vīrietim biju milzīgu pateicību parādā... un vēl joprojām esmu.
P.S. Izrādās, maku bija nozagusi klasesbiedrene, kura slimoja ar kleptomāniju. To mums paziņoja tikai pēc 3 gadiem. Maku tā arī neatguvu - vislielākais zaudējums bija atslēgas.
