Makes me think stāstiņi latviešu valodā.
Jau 5. daļa. :)
Makes me think 533
1314
6
Šodien un katru dienu pēdējos 2 mēnešus kopš es atgriezos skolā ar apdeguma rētām uz sejas, pēc tam kad ārstējos slimnīcā gandrīz mēnesi ar traumām, kuras guvu mājas ugunsgrēkā, sarkana roze ir piesieta pie mana skapīša, kad es katru rītu atnāku uz skolu. Man nav ne jausmas, kurš atnāk uz skolu agrāk un atstāj man šīs rozes. Es pat ierados agrāk pāris reizes, lai mēģinātu to uzzināt, bet katru reizi roze jau bija tur. MMT
Šodien, mana māsa, kurai bija dauna sindroms plānoja dziedāt skolas talantu šovā. Viņa bija trenējusies dziedāt savu dziesmu veselu mēnesi regulāri katru pēcpusdienu, bet tas tik un tā uztrauca mani. Mani biedēja domas kā studenti skatītāju zālē reaģēs uz viņu. Es domāju, ka viņi iespējams varētu būt riebīgi. Bet viņi nebija. Patiesībā, viņas priekšnesums bija vienīgais, kas saņēma ovācijas visu nakti. MMT
Šodien, garā atvainošanās vēstulē, viņš sirsnīgi pierakstīja, ‘’Es nekad vairs tev apzināti nesitīšu.’’MMT
Šodien, meitene, kura vidusskolas laikos mani visvairāk sita un apsmēja, ienāca manā ofisā atvainodamās un lūgdama man darbu. Es joprojām par to domāju. MMT
Šodien, es sapratu, ka neesmu paņēmis atpūtu no skolas jau 2 gadus. Man nav laika izpriecām un draugiem. Es vienmēr esmu sapņojis, lai man būtu ‘’Dr.’’ mana vārda priekšā un neko vairāk. Tagad es gribu būt laimīgs kaut vienu reizi. MMT
Šodien, es uzzināju no kāda cita skolēna mātes, ka viens no pirmklasniekiem, kuru es mācu, nāk no nopietni nabadzīgas mājas. Bet viņa vienmēr tik labi izskatās, ka es nemūžam to neuzminētu. Tāpēc es jautāju šai mazajai meitenei, ‘’Kurš tev iesaiņo pusdienas un aizved tevi uz skolu katru rītu?’’ Viņa atbildēja: ‘’Mans lielais brālis. Viņam ir 13.’’ MMT
Šodien, pēc tā, kad skolotāja redzēja kā skolas huligāni mani aiztiek, viņa pienāca pie manis, nometās ceļos pie mana sola un teica, ‘’Ja cilvēkiem tu nepatīc tāpēc, ka esi savādāks, vienkārši esi pateicīgs tam, ka tu esi savādāks no viņiem.’’ MMT
Šodien, mēs apciemojām manu vecmāmiņu, kurai bija Alcheimera slimība. Kad viņa pateica, ka nav precējusies, mans vectēvs izskatījās izmisis. Mēs varējām pateikt, ka iekšēji tas viņu nogalināja. Bet tā vietā, lai paliktu dusmīgs, viņš piecēlās, piegāja pie viņas un lūdza viņai precēties ar viņu vēlreiz. Pēc pāris momentiem apdomāšanās viņa teica, ‘’Jā!’’ MMT
Šodien, neilgi pirms viņa aizvēra savas acis, viņa mani noskūpstīja un teica, ‘’Uz brīdi es biju nobijusies, jo domāju, ka asinis uz mūsu drēbēm nebija manas, bet gan tavas, un tas, ka es turēju tevis, nevis otrādi.’’MMT
Šodien, es saskrējos ar senu, labu draugu, kuru nebiju redzējis jau gandrīz gadu. Mēs dzīvojam vienā pilsētā, bet mēs vienkārši esam pārāk aizņemti. MMT
