Atomelektrostacijas reportāža
Radioaktīvā “sēne” un Černobiļa – vienīgās asociācijas, kuras iedomājas lielākā daļa cilvēku pasaulē, kad sākas runas par atomenerģiju. Godīgi sakot, gan „mierīgais”, gan „karojošais” atoms – tas ir bezcerīgs cilvēces mēģinājums salīgt ar kretīniem, ar Dabu un Dievu vienlaicīgi. Tieši tāpēc, kad tu nokļūsti „atomradītāju” kompānijā, tu negribīgi izjūti pret šiem cilvēkiem cilvēcisku cieņu.
Esmu saticis cilvēku, kurš visu savu dzīvi ir bijis aizņemts ar atombaterijas radīšanu: pēc viņa rēķiniem, šādai baterijai vajadzētu darboties 12 gadus bez uzlādes. Mainījās režīmi, varas, gāja gadi, bet šis cilvēks ar plāksteri līmēja briļļu režģi, barojās tikai ar pienu un baltmaizi, bet vienalga veica savu darbu: centās radīt atombateriju. Vērojot šādu neatlaidību tu negribīgi nonāc pie domas, ka tavā priekšā stāv vai nu svētais vai arī cilvēks, kurš sajucis prātā. Mums, „cilvēkiem no ārpuses” tādu neatlaidību nesaprast, tāpat kā, spriežot, teiksim, par varu – atombaterijas radītājs (turpmāk saukšu par „atomniekiem”) domā par cilvēci, viņš kalpo cilvēcei, bet vienīgais, par ko domā „atomnieks”, ar ko viņš sevi salīdzina – ir Černobiļa. Černobiļa, kā notikums, ir „atomnieku” Dievs. Dievs ne tādā ziņā kā tas, kurš piedod, bet tas, kurš soda. Tāpēc arī bailes par to viņus disciplinē: kļūdu nedrīkst pieļaut.
Kas attiecās uz atomenerģijas savienoto mērījumiem – viss ir skaidrs. Pirmkārt – atomenerģija būs vienmēr. Tā kā izsīkst ogles, dabasgāzes un naftas ieguve un pieaug elektroenerģijas pieprasījums, atomenerģijas pieprasījums tiek uzskatīts par obligātu procesu. Otrkārt, ar atomu pētījumiem tiek saistīti lielākā daļa atklājumu tuvākajā nākotnē. Un tā kā šie pētījumi ir sarežģīts noteiktu nozaru komplekss (savienojums), tad kādas noteiktas iedaļas izrāviens (pieņemsim, ka bioķīmijā) noteikti radīs iespaidu citai iedaļau (piemēram, fiziskajā reaktora darbībā). Treškārt, atomreaktori visur pasaulē paliks ekonomiski nenovērtējama. Pateicoties tam, atomenerģija vienmēr ir bijusi un paliks kā svarīgs politiskais faktors. Un ceturtkārt – atombumba – tas ir pats labākais mūsdienās pieejamais ierocis.
Ievērojot visas šīs lietas, mēs ar jums pastaigāsimies cauri īstai atomelektrostacijai (AES), un paskatīsimies – kā tur viss strādā. Uzreiz jānorāda, ka mēs ar jums pastaigāsimies caur AES staciju, kura tika uzbūvēta pēc padomju projekta (ВВЭР-1000 2 reaktori).
Pirmkārt – jebkura AES ir ļoti labi apsargāts objekts. Neatļauti nokļūt AES ir praktiski neiespējams.
Pirms nokļūt AES, jums jāiziet kontrole, kura ir diezgan līdzīga lidostu konrolei: līdzi nedrīkst nest neko, ieskaitot elektroierīces (tiesa, mēs ar jums esam īpaši viesi, tāpēc uz mums šis noteikums neattiecas). Atšķirībā no lidostas pārbaudes, jums liks iziet alkohola testu (tas tiek veikts ar alkometra pārbaudi, un, ja jūs esat kaut drusciņ iedzēruši – jūs neielaidīs) un radiācijas kontroli (jums jāiziet cauri speciālai barjerai, kura “sāks kliegt”, ja izrādīsies, ka jūs esat pakļauts radioaktīvajiem draudiem). Bet, kaut arī mēs te esam diezgan svarīgi viesi, mums vienalga seko divi bruņotii cilvēki. Tas nedaudz mulsina.
Pirmais. AES darbības princips ir diezgan vienkāršs. Reaktorā, kuru kontrolē ķīmiskās reakcijas, tiek radīts siltums. Šis siltums sasilda ūdeni, kamēr tas sāk iztvaikot. Pieņemsim, ka šis siltums no reaktora ir kilovata „tēvs”. Tvaiks liek strādāt tvaika ģeneratoram, kurš izstrādā elektroenerģiju. Tvaika ģeneratoru jeb turbīnu var nosaukt par kilovata „māti”. Bildē var redzēt, ka AES sastāv no reaktora telpas (apaļais „tornis”) un turbīnas telpas („torņa” piebūve).
Tieši tāpēc, netērējot laiku, steidzamies uz “svēto telpu” – reaktora telpu. Lai tur nokļūtu uzvilksim speciālos kombinzonus – tieši tā, kā cilvēki, kuri parādīti šajā bildē.
Otrais. Reaktors kā tāds ir kā „muca”, tikai šīs mucas izmērs ir pielīdzināms deviņstāvīgam dzīvoklim. Reaktora daļa atrodas zem zemes.
Reaktors neaizņem visu telpas vietu. Apkārt tam atrodas liels daudzums palīdzības iekārtu. Reaktors strādā ar atomdegvielu, t.i. siltumizdalošajiem savienojumiem, kuri sastāv no liela daudzuma cauruļu/trubu, kuras ir piepildītas ar urānu. Tieši šīs lietas izstrādā siltumu. Pašus siltamizdalošos savienojumus varat apskatīt šajā bildē.
Reklāma
Līdz siltumizdalošo savienojumu ievadīšanas reaktorā tās izskatās priekš cilvēka pilnīgi nekaitīgas lietas, kuras var aiztikt ar rokām un priecāties par to metālisko varenību.
No augšas, uz tā saucāmās „galvas” labi redzami balsti, kuri veic atomreakciju iekš siltumizdalošajiem savienojamiem (turpmāk sauktiem par SIS).
SIS tiek ielādēti reaktorā ar speciāla krāna palīdzību un no augšpuses reaktors izskatās šādi.
Reklāma
Atrodoties uz reaktora jumta jūties neparasti: viņš jūtami vibrē un ir diezgan skaļš: tu jūties mazs un neaizsargāts un tava pirmā domā ir – kur slēpties, ja nu viņš tagad… Tajā pašālaikā tu jūties kā kāda ļauna nezvēra uzvarētājs, kuru tu ieslēdzi šajā dzelzs ierobežojumā.
Reizi pāris gados katru SIS maina ar jaunu. SIS nemaina vienlaicīgi, lai reaktors neapstātos - tās maina pa vienai vai divām.Kad SIS izņem no reaktora, tie tiek uzskatīti par cilvēkam ļoti bīstamiem. Tos neizmet, bet uz pāris mēnešiem ievieto baseinā, lai tie atdzistu. Baseins, kurā SIS tiek glabāti, ir maigi zaļganā krāsā. Pēc tam, kad SIS pārstāj „spīdēt” to speciālā konteinerī ar lidmašīnu vai vilcienu nosūtīs uz pārstrādi. Tur to sadalīs uz daļām, izņems urānu. Visu metālu (speciālie tērauda un cirkonija sakausējumi), no kā savienojums ir izveidots, nosūtīs uz dezaktivizāciju un tālāku pārstŗadi. Tas pats notiks ar urānu: no vienas daļas izveidos jaunu urānu, bet otru, lielāko daļu – uz glabāšanu.
Tālāk mēs ar jums dosimies uz turbīnas telpu. Lai to veiktu, mēs pārģērbsimies. Noņemsim kombinzonu, ļausim speciāli apmācītam onkulim mūs pārbaudīt ar Geigera aparātu, lai, pirmkārt, mēs paši nomierinātos, ka mūsu pastaigas laikā pa reaktoru mums, piemēram, nav parādījusies trešā acs.
No lielāka augstuma turboģenerators atgādina milzīgu kukaini.