Mūsu mamma bija kursos „Būt kā Kortnijai Lovai”.
5 vecāku darbības, ko tu ienīsti (līdz pats esi vecāks)3
Tagad, kad es esmu vecāks... OK, ja tu esi bērns, tad ceru, ka tavs piemērs „mamma ir netaisna” gadījumam ir tāds, kur viņa tev uzliek mājas arestu uz mēnesi par pieķeršanu turam rokās vienu aliņu 17 gadu vecumā vai par ierašanos mājās pusstundu vēlāk, kaut vai tev bija labs iemesls. Doma ir tāda, ka katram bērnam bija laiks bērnībā, kad viņš uzskatīja, ka māte ar tēvu viņu soda tikai iegribas pēc. Patiesībā viņi to dara tādēļ: Bailes. Bailes no tā, ka mēs nedarām pietiekami daudz savu bērnu audzināšanā, bailes par to, ka viņi pārstās mūs klausīt, tādējādi samaitājot sev dzīves nelabojamajā veidā. Atcerieties, vecāki ir treneri. Mūsu darbs nav tikai saglabāt jūsu dzīvības līdz brīdim, kad jūs likumīgi varēsiet vākties ārā no mājas. Mūsu darbs ir nodot tik daudz zināšanu, cik iespējams, lai jūs nodrošinātu ar visu nepieciešamo brīdim, kad būsiet paši par sevi izvēļu priekšā. Un spētu panākt veiksmīgu rezultātu. Tas viss tiek darīts pēc saspringta grafika. Mēs mēģinām sabāzt 30 un vairāk gadu pieredzi un mācības mazā desmitgadi ilgā logā, kas ir vecums no brīža, kad esat pietiekami pieaudzis, lai klausītos, un kad esat pietiekami vecs, lai mūsos vairs neklausītos.
II Paverdzināšana, liekot darīt mājsaimniecības darbus
No bērna skatu punkta... Jēziņ, kā es ienīdu trauku mazgāšanu. Tāpat kā mana mamma, kas nozīmēja, ka viņa uzvēla šo darbu man un manam brālim. Neatkarīgi, kura kārta tā bija, mēs kopīgi strīdējāmies, ka kārta ir otram. Balstoties uz to, vai mana mamma tikās ar kādu vai nē, vienlaicīgi mājā mēdza būt līdz piecām personām, kas nozīmēja, ka trauku kaudze auga lielos ātrumos.
Lai gan, ja tā padomā, viņa iespējams nemaz nav pamanījusi.
Tagad, kad es esmu vecāks... Sasodīts, es sāku domāt, ka manis paša vecāki nav pārāk labi piemēri. Ko vēlos pateikt, ir tas, ka māte lika mums darīt visus tos darbus, lai nosnaustos dažas stundiņas pēcpusdienās, ...lai vēlāk vakarā viņai pietiktu enerģijas nobliezties ar saviem kāša biedriem. Tātad uz viņu varbūt nebūtu pareizi attiecināt skaidrojumu tam, kāpēc mēs bijām tik ļoti noslogoti mājas darbos, kas bez šaubām bija zem viņas lepnuma. Taču tieši šobrīd kādā mājsaimniecībā, kur abi vecāki ir pelnoši profesionāļi un bieži nododas brīvai nedēļas nogalei, ir kāds pusaudzis, kas pļauj zālāju un saka savam tēvam: „Un ko TU tieši dari, lai uzturētu šo māju kārtībā?” Vecākam īsti nav veida, kā bērnam paskaidrot, kas īsti šeit notiek. Bērnam jau kopš dzimšanas vienmēr ir bijis jumts virs galvas, elektrība un interneta pieslēgums, līdz ar to bērns automātiski sāk uzskatīt, ka tas viss ir jau nodrošināts un neatņemams kā gaiss, ko tas elpo. Viņi nepazīst tās bailes, mūžīgo nemieru, ko izjūt pieaugušais, kas apzinās, ka pastāvīgi ir vienas muguras traumas attālumā līdz bezpajumtniekam. Bērni neapjēdz tās grūtības, ko vecāki pārcieš, lai nodrošinātu mājoklī gaismu, naudu skolas drēbēm un Ziemassvētkiem, un mašīnai, un augstskolai. Tas viss bērniem ir neredzams, viņi to nesapratīs līdz pašiem nāksies to visu nodrošināt pēc vairākiem gadiem, mokoties ar bezmiegu un izēstiem kuņģa sulas caurumiem māgā. Bērns nesaprot, ka viņš pats - būdams bērns – ir mūsu sīkais mājsaimniecības darbs. Precīzāk, mūsu mājas darbs ir iemācīt sīkajiem darīt mājas darbus.