Visticamāk, ka Tu esi tīnis, bet varbūt kāds spokos iemaldījies vecāks vai vecvecāks.. Bet jebkurā gadījumā uzvelc savas 2cm biezās datorbrilles, novelc džemperi (nāksies pamatīgi iesvīst), ieņem ērtāko pozu (ja nezini - pašķirsti kamasutru) un sagatavojies lasīšanas maratonam, jo Tev nāksies izlasīt 17658 simbolus, kas kopā veidos 3320 vārdus, kā arī aplūkot ap veseliem (iespējam arī nedaudz paslimiem) 40 attēliņiem.
5 vecāku darbības, ko tu ienīsti (līdz pats esi vecāks)3
34
4
Būt tīnim nozīmē apzināties, ka tavi vecāki ir maitas. Ne tikai tādēļ, ka viņi uzstāda noteikumus, bet arī šie noteikumi ir neapšaubāmi nepareizi. Tā vietā, lai diskutētu kā pieaugušie, viņi vienkārši noslēdzas un tev saka iet uz savu istabu. Viņi tev aizliedz satikties ar savu draudzeni, kas ir tavas dzīve vistīrākā mīlestība. Viņi pārspīlē par katru sīkumu. Būtībā, esot vecākam nozīmē nostādīt sevi šīs bezjēdzības otrā pusē – ļaundara pusē.
Jā, salīdzinot ar to, kā es augu, es sevi vēlētos uzskatīt par tīri normālu, nosvērtu vecāku. Es arī saviem bērniem ļauju tikt sveikā cauri ar daudz vairāk kā citi vecāki. Es to daru tāpēc, ka atminos laiku, kad pats biju bērns, iemesls man teiktajam „nē” bija: „Tāpēc kā es, pie joda, tā teicu. Tagad atnes man aliņu, pirms es nodauzu tavu nolādēto dvēseli uz pusēm.”
Tad nu šeit kā čalis, kas ikdienā mēģina būt stilīgais, tomēr atbildīgais vecāks, paskaidrošu, kāpēc tavi vecāki dara tādas ienīstas lietas kā...
V Likt tev paklusēt, nevis izrunāties par to.
No bērna skatu punkta... Mans tēvs bija tik ļoti labs šajā sakarā. Mums jau bija nostiprinājies priekšstats par viņu kā vardarbīgu cilvēku, tādējādi neapspriežams noteikums mājās bija nekad nedarīt kaut ko, kas ietekmētu viņa garastāvokli. Tas parasti beidzās bēdīgi. Taču kā pusaudža bioloģija pieprasa, parasti tu dumpojies, un pat šausminošākā mājas atmosfēra nevarēja noturēt to dambi neskartu, kad ūdeņi beidzot nāca pāri malām. Lūk viens konkrēts piemērs: mēs visi mājā dzīvojošie bijām lieli Čikāgas Buļļu līdzjutēji, un mēs ar tēvoci kopīgi vērojām spēli, kad mans tēvs iejaucās, teikdams: „Ak, Dievs, kā es ienīstu Maiklu Džordanu.” Es pajautāju, kāpēc, uz ko viņš atbildēja: „Jo viņš ir precēts ar baltu sievieti.”
Es aizmirsu pieminēt to, ka mans tēvs bija tāds kā rasists. Jums arīdzan vajadzētu uzzināt to, ka viņa augums bija 1,95 m un svars ap 109 kg. Viņš mēdza iesaistīties bāra kautiņos reizi mēnesī, turklāt tas parasti bija pret vairāk kā vienu čali. Es tolaik biju 3 cm īsāks un 45 kg vieglāks, mana kautiņu pieredze bija cīniņi ar pagalma kaušļiem uz pusi mazākos izmēros kā mans tēvs. Iespējams tādēļ nebija prātīgi pielabot kļūdu viņa izteikumā. „Nē, viņš nav.” Visa viņa uzmanība acumirklī pavērsās pret mani. Viņš turpināja ar savu „starprasu laulība = slikts basketbolists” argumentu, bet es nepadevos. Es norādīju, ka viņas vārds ir Huanita Vanoja, un, ja viņa būtu balta, tad viņai būtu aizmigusi solārijā ap Lieldienām un pamodusies tieši uz Helovīniem. Tad es pajautāju, kāda tam vispār būtu nozīme. Tēvam aizgāja sirmis, muldot par „nedabiskām attiecībām” un izmantojot kaudzi rasistisku izteicienu, kas liktu Hitleram nosarkt. Visbeidzot, viņš pārtrauca mani pusvārdā, nikni raudzījās manās acīs un piedraudēja: „Pasaki vēl kaut vārdu...”
Tagad, kad es esmu vecāks... Cenšamies būt pilnīgs pretstats savam tēvam, esmu sev nosolījies nekad nepielietot šo „aizveries, jo esmu lielāks par tevi” pieeju. Labie vecāki vēlas būt tādi, ka vienmēr izrunā lietas, sēžam uz dīvāna, pielietojot loģiku katram noteikumam, pacietīgi izskaidrojot savu nostāju katrā domstarpībā. Taču pastāv robežas. Kā vecāki, jūs atklāsiet sevi darām „Un es negribu par to vairs neko dzirdēt!” pieeju. Ir trīs iemesli šādai rīcībai. Ja tu esi pusaudzis, kas šo lasa, tev nenoliedami patiks pirmais no tiem...
Jā, dažkārt tas ir tāpēc, ka mēs esam sapratuši, ka kļūdāmies un mūsu ego ir ievainots. Jums ir jāatceras, kaut vai mēs esam vecāki un uzskatāmi par autoritātēm, mēs tik un tā esam cilvēki. Tāpat kā jums, arī mums ir sava patmīlība, un mēs gribam uzvarēt, būt pareiziem. Kā mēs apjēdzam, ka esam strīda zaudētāju pusē vai mēs patiešām esam bijuši nesaprātīgi, vieglākais veids, kā izkļūt no situācijas, ir palaist strīda kodollādiņu „Šī saruna ir galā. Tūlīt pat ej uz savu istabu!” Būm! Tūlītēja uzvara.
„TAGAD TU AIZVER SAVU MUTI, VAI ARĪ ES NOSKŪŠU TAVU GALVU KAILU!” Taču, bērni, nebeidziet lasīt šeit, jo otrais iemesls ir par taktiku, ko bērns izmanto, jo zina, ka tā bieži vien izdodas – radot tik daudz trokšņa uz tik ilgu laiku, līdz mēs vienkārši padodamies. Tie ir bezjēdzīgi argumenti, kas ir radīti, lai nekad nebeidzas. Vienalga, ko mēs teiktu, viņi automātiski saka pretējo, jo bērnu skatījumā tieši tas ir strīds. Tas nav mēģinājums mainīt otras personas uzskatus, pielietojot jebkāda veida loģiku, bet gan izturības tests. Galu galā, bērnam ir vairāk laika un enerģijas kā vecākam. Tādējādi priekš mums strīds ir izvēle starp tā apturēšanu un piekāpšanos. Un parasti iemesls, kā dēļ pusaudzis grib, lai mēs piekāpjamies, ir ellīgi stulbs.
Pastāv vēl trešais iemesls, tas, ar kuru jābūt uzmanīgam, balstoties uz sava vecāka tipu. Dažreiz mēs pārtraucam strīdu, jo jūtam, ka tas var nokļūt bīstamajā zonā. Nē, es nerunāju par stikla lausku lipināšanu pie manām dūrēm un manu bērnu sišanu kā Žans Klods Van-Damme filmā „Kikbokseris”. Es runāju par to, ka katram vecākam ir savs dusmu līmenis, kas ir bīstams – jūs pateiksiet vai izdarīsiet ko tādu, kas nenāk par labu nevienam no iesaistītajiem. Kad bērns izaug līdz noteiktam vecumam, tas var iedarboties arī pretēji – jūs redzat, ka strīds bērnu noved līdz stāvoklim, kas viņš vairs nav kontrolējams. Šādos gadījumos strīda kodollādiņš var paglābt jūs abus.
Tev patiks šie raksti
man pat vairs negribās lasīt
