Kas gan var būt brīnišķīgāks par ziediem! Rozes, lilijas, orhidejas- nosaukumi vien skan kā maiga mūzika. Ar ziediem saistās mūsu jaukākās un laimīgākās atmiņas: tikšanās, kāzas, dzimšanas dienas... . Nevienas svinības nepaliek bez šiem maigajiem mūsu planētas kaimiņiem. Tomēr to vidū sastopami arī īsti plēsēji, kas ne tikai viltīgi izmanto dzīvas būtnes, lai vairotos, īpaši kukaiņus, bet arī ... ēd tos. Kādā no savām vēstulēm Čārlzs Darvins ziedu parādīšanos uz zemes nosaucis par evolūcijas šausmīgāko noslēpumu. Pirmie no tiem uzplauka dinozauru laikmetā- pirms 140 miljoniem gadu... .
Ziedi slepkavas.6
303
0
Dievišķie cilvēkēdāji. 1924.gadā bijušais Mičiganas štata gubernators Čeizs Salmons laida klajā grāmatu- „Madagaskara- koka cilvēkēdāja sala”. Par šo koku viņš uzzināja no vācu naturālista Karla Lihes piezīmēm, kas tika publicētas 1878.gadā. Lihe un viņa kompanjons Hendriksens kādu laiku dzīvoja starp iezemiešiem Madagaskaras džungļos. Iemantojot virsaiša uzticību, viņi izpelnījās godu piedalīties cilvēku upurēšanas rituālā. Asinskārā dievība, kas pieprasīja cilvēku upurus, izrādījās diezgan neparasta izskata augs, kas līdzinājās ananāsam. Tumši brūnais mucveida stumbrs augstumā nepārsniedza divarpus metru. Zaru tam nebija, platā gaļīgās lapas auga tieši no stumbra, turklāt augšpusē tās bija lielākas un līdzinājās milzīgām ziedlapām, kas ļāva pieskaitīt šo augu ziediem. Uz plakanās virsotnes auga daudz tievu ūsiņu, kas sasniedz pusmetra garumu. Turpat atradās padziļinājums ar staipīgu dzeltenu šķidrumu. Iezemieši apgalvoja, ka tas pēc garšas ir saldens. Sākumā iezemieši lūdzās pie šī auga. Pēc tam atveda jaunu sievieti- upuri. Ar narkotikām apdullināta, viņa kustējās kā sapnī, nesaprotot. Ka notiek. Grupa iezemiešu pienesa viņu pie ļaunu vēstošā zieda un iemeta viņu tā kausā. Ūsiņas tūlīt pat metās virsū upurim, apvijot to no visām pusēm. Sieviete sāpēs iekliedzās, bet no slepkavas ķetnām izrauties nespēja. Drīzumā viņa bija pašā ūsiņu biezoknī un galu galā pārstāja pretoties. Viņas vaidi apklusa. Bet vēl pēc kāda laika pa stumbru sāka tecēt dzeltenā nektāra un asiņu straumītes. Iezemieši šo dievišķo dāvanu laizīja un vāca. Nākamajā dienā naturālists atgriezās pie auga un atklāja, ka pa nakti ziedlapas ir pacēlušās un blīvi aizsegušas kausu ar upura mirstīgajām atliekām. Tādā stāvoklī ziedlapas atradušās četras dienas. To laikā pa stumbru laiku pa laikam atkal tecēja nektārs. Piektajā dienā ziedlapas nolaidās, bet vēl pēc 11 dienām augs cilvēkēdājs izmeta sava upura kaulus.
Kad Madagaskarā ieradās Osborns, viņam šādus ziedus atrast neizdevās. Izrādījās, ka gandrīz visi cilvēkēdāji bija iznīcināti starpcilšu kara laikā. Katrai madagaskariešu ciltij bija savs šāds aizbildnis, tāpēc pirmais, ko darīja uzvarētāji, bija pretinieka dievības iznīcināšana. Nav brīnums, ka Karls Lihe uz salas atrada tikai divus augus- cilvēkēdājus. Vēlāk ar katoļu misionāra Dominika Lepeletjē, kurš iezemiešus cītīgi centās pievērst kristietībai, palīdzību arī tie tika iznīcināti. Savā grāmatā Osborns apraksta vēl vienu plēsīgu augu( tiesa, daudz mazāku), kuru viņš redzējis Londonas ziedu izstādē. Šis no Indijas tropu rajoniem atvestais zieds ēda ne tikai lielus kukaiņus, bet arī peles. Augs tos pievilināja ar smaržu. Pa caurumu platā stumbra apakšējā daļā peles nonāca aliņā- lamatās, iemiga un apreibināts mira. Augs tūlīt pat sāka izdalīt īpašu šķidrumu, kas ļāva medījumu pārstrādāt.
Nāvējošais aromāts. Specifiskas smaržas, kas pievilina apputeksnētājus vai potenciālos upurus, izdalīšana ir raksturīga gandrīz visiem ziediem. Taču ziediem slepkavām šī smarža var būt ar narkotiskām īpašībām vai pat nāvējoši indīga. 1970.gadā brazīliešu dabas pētnieks Marian oda Silva tropu mežā uzdūrās krūmaugam, kas ķēra mazas čūskas un ķirzakas. Tas savu laupījumu pievilināja ar ziedu smaržu. Līdzās pašam augam smarža kļuva tik spēcīga, ka upuri zaudēja samaņu. Zari, kas stiepās virs pašas zemes, lēni laidās zemāk un burtiski ietina upuri lapās. Pēc tam zaļais vampīrs sāka baudīt savas pusdienas.
Augu valsts plēsēju upuri var būt pat suņi! Par vienu no šādiem upuriem kļuva slavenā angļu naturālista Džordža Dansena uzticamais draugs. Lūk, ko par to 1892.gada 21. augustā rakstīja Londonas žurnāls- Ilustrētās ziņas: „Šo pavasari doktors Dž. Dansens pavadīja Nikaragvā, vācot augus herbārijam. Viņš jau grasījās atgriezties Anglijā, kad pazuda viņa suns- Skallijs. Dzīvnieku atrada mirušu piektajā dienā. Suns bija uzdūries uz kāda auga saknes ērkšķa, kas līdzinājās šķēpam. Acīmredzot Skalliju pievilināja pūstošas gaļas smaka, kas nāca no šī auga ziediem. Kad suni no saknes atrāva, atklājās, ka ērkšķis bijis kā nāvējošs dzelonis, caur kuru dzīvnieka organismā tika iešļākts nāvējošs šķidrums. Tas bija burtiski izšķīdinājis suņa iekšas. Pēc tam augs- vampīrs caur to pašu ērkšķi iekšas izsūcis. Šis zemais ar neizskatīgiem ziediem nosēstais augs vietējiem iedzīvotājiem ir labi zināms. Tā garo indīgo sakņu dēļ to dēvē par koku- čūsku.”
Umblegi gāzu uzbrukums. Runājot par augiem slepkavām, nevar nepieminēt umblegi- koku, kas izplata spēcīgas iedarbības indīgu gāzi. Pirmo reizi par umblegi( tulkojumā no zulusu valodas- melnā nāve) pastāstīja misionārs Pārkers 1882.gadā žurnāla Daba lappusēs. Koks auga Dienvidāfrikas savannās un tuksnešos. Tajā pašā laikā- 19.gadsimta beigās tika konstatēts, ka šis koks izplata ogļskābo gāzi, kuru izsūc no augsnes. Zulusi šim kokam uzdrošinājās pietuvoties tikai vējainā laikā no tās puses, no kuras pūta vējš. Citādi varēja saelpoties indīgos tvaikus, kas nozīmēja ātru nāvi. Pagājušā gadsimta sākuma naturālisti konstatēja, ka zulusi neapmetās uz dzīvi tur, kur auga koks-slepkava, tajā pašā laikā neatstāja to bez ievērības. Iezemieši uzskatīja, ka šī koka augļi- lielas melnas pākstis ar sarkaniem galiņiem- izārstē gandrīz visas slimības, tostarp arī saindēšanos ar paša koka izgarojumiem. Var domāt, ka indīgie tvaiki kokam nepieciešami, lai ar noindēto dzīvnieku līķiem mēslotu nabadzīgo augsni koka plašās sazaroto sakņu sistēmas rajonā. Runā, ka angļu- būru kara laikā 1899.-1902.gadā ar šī koka gāzi saindējusies vesela rota angļu kareivju. Viltīgais pavadonis piedāvājis viņiem apstāties, lai atpūstos, tieši pie koka- slepkavas. Kopš tā laika angļi mērķtiecīgi meklējuši un iznīcinājuši umglebi, kas noveda pie to pilnīgas izzušanas.
Tev patiks šie raksti
