Termins "Vilku bars" attiecas uz masveida uzbrukumu konvojiem, kuru Otrā pasaules kara laikā izmanto Vācijas zemūdenes (U-boats jeb U-laivas). Izmantota kaujas par Atlantiju laikā, īpaši pret lieliem konvojiem un ASV flotes uzbrukumos pret japāņu kuģiem Klusajā okeānā .
Saitīts raksts: U864 - Hitlera pēdējais noslēpums
Daudz citi ar vēsturi saistīti raksti, manā profilā.
Taktika.
Zemūdeņu manevrus vācu flotē kontrolēja Befehlshaber der Unterseeboote (BdU) jeb Zemūdeņu flotes štābs, BdU kontrole bija daudz ciešāka, nekā amerikāņu zemūdenēm, kam bija dota liela rīcības brīvība patruļas laikā. Tāpēc vācu zemūdenes parasti patrulē atsevišķi, bieži pa noteiktām koordinātu līnijām, kurām pāri varētu vest konvoju ceļi (parasti tirgotāji un mazi neaizsargāti iznīcinātāji jeb eskorta kuģi).
Tikai tad, kad kādā no šīm līnijām tika ieraudzīts ienaidnieka konvojs un par to tika ziņots BdU, tik daudz zemūdenes cik varēja no tuvākās apkaimes devās uz to vietu, kur pamanīts konvojs. Izņemot gadījumus ja bija īpašs rīkojums no BdU, zemūdeņu komandieri paši varēja izlemt vai nogaidīt, vai uzbrukt. Bieži zemūdeņu komandieriem tika pateikts tikai aptuvenais zemūdeņu skaits kas ieradīsies, tāpēc tuvojoties konvojam, viņi sazinājās. Ja sabraukušo zemūdeņu skaits bija pietiekami liels, salīdzinot ar paredzamo daudzu eskortkuģu skaitu konvojā tad viņi varēja uzbrukt.
Pretpasākumi.
Tā kā "Vilku bari" izrādījās ļoti nopietns drauds Sabiedroto kuģiem, Sabiedrotie sāka veikt pretpasākumus, lai zemūdeņu taktiku pavērstu pašu pret sevi, respektīvi ievilinātu slazdos. Viens no šīs taktikas mīnusiem bija lielā vajadzība pēc radiosakariem, lai koordinētu uzbrukumus. Šī lieta padarīja zemūdenes ievainojamas. Ar ierīci High Frequency Direction Finder (HF/DF or "Huff-Duff"), kura atļāva Sabiedroto kara flotei noteikt ienaidnieka zemūdeņu atrašanās vietu.
Piesegšana no gaisa, ar tāldarbības lidmašīnām aprīkotām ar radariem, eskorta kuģi un speciālās iznīcinātāju flotes, kas meklēja zemūdenes, ļāva tās pamanīt, kā ēnu ūdenī. Atlantijas okeāna iznīcinātāji izmantoja arī plaši zināmās dziļumbumbas un dažādas citas mazākas mīnas, kuras varēja nomest arī no kuģa sāniem.
Zaudējumi.
Starp 1939. un 1945. gadu, apmērām, 3500 Sabiedroto tirdzniecības kuģu tika nogremdēti (aptuvenā tonnāža: 14.5 miljoni), kā arī 175 sabiedroto karakuģu (arī daži lielie lidmašīnu bāzes kuģi) pret 783 vāciešu zaudētajām zemūdenēm.
Vilku bara taktikas izstrādājās bija lieladmirālis Karls Dēnics. Kara sākuma posmā bija kontradmirālis, bet 1943. gadā nomainīja Vācu kara flotes - Kriegsmarinevadītāju lieladmirāli Ērihu Rēderu, jo tas iebilda pret pārāk lielo zemūdeņu lomu Vācijas flotē attiecībā pret karakuģiem. Vēlāk pats kļuva par lieladmirāli. Kara beigās uz īsu brīdi kļuva par Vācijas prezidentu, piedalījās miera sarunās. Pēc kara tika arestēts un Nirnbergas tribunālā notiesāts uz 10 gadiem. 1958. gadā Dēnics izdeva vienu no diviem memuāru krājumiem "Atmiņas: Desmit gadi un divdesmit dienas", kurā izklāstīja savu pavadīto laiku kā zemūdeņu komandierim (desmit gadi) un kā Vācijas prezidentam (20 dienas). Tajā paša gadā grāmata tika tulkota un izdota angļu valodā.. Otrs atmiņu krājums tika izdots 1968. gadā ar nosaukumu "Mana vienmēr mainīgā dzīve". Dēnics aizvadīja garu mūžu un mira tikai 1980. gada 24. decembrī no sirdstriekas 89 gadu vecumā. Viņa bērēs piedalījās daudzi bijušie cīņu biedri un padotie.
Ir viena ĻOTI laba grāmata tieši par šo laiku un tēmu: "Kreiseris Uliss"... kā konvojs dodas pāri ziemeļu ledus okeānam un ļoti skaisti uzrakstītas visas mokas, šausmas un pārdzīvojumi, kā cits cita labā upurējas... ĻOTI laba grāmata... tev noteikti jāizlasa... nenožēlosi, tici man... 
