Vilkači senajos laikos5

Cita teorija uzskata, ka ar šiem zīmējumiem aizvēsturiskie mākslinieki ir centušies atveidot sekojošu domu :”Pārdabiskas spējas visvieglāk ir sasniedzamas tieši dzīvnieku formā. Kā arī vienīgais veids, kā sasniegt garīgo pasauli, ir pietuvinoties dzīvniekiem”. Varbūt tas tā arī ir. Tomēr nedomāju, ka tajos laikos cilvēki tik tiešām izmantoja mākslu, lai atveidotu kādu dziļu domu, kā to dara tagadējie mākslinieki.

Tuvojoties mūsu ērai, sāk parādīties ar vien vairāk un vairāk minējumu par vilkačiem. Pārsvarā tas ir izskaidrojams ar rakstības un it īpaši literatūras attīstību, jo visvairāk minējumu ir tieši literatūras darbos. Kā piemēru var pieminēt Ovidija darbu “Metamorfozes”, kurš jau pēc sava nosaukuma liek saprast, ka runa darbos ies par transformācijām (kaut arī samērā bieži pati transformācija šajos darbos ir apšaubāma un tiek izmantota drīzāk kā metafora). Tomēr es centīšos pārāk daudz nepieminēt literatūras darbus. Protams, šie darbi savā veidā iedvesmoja cilvēkus uz baumām par vilkačiem, tomēr pēc savas būtības tie ir un paliek safantazēti stāsti.

Visdrīzāk pirmais patiesais minējums par vilkačiem ir parādījies 5. gadsimtā p.m.ē. Un pirmais cilvēks, kas vilkačus pieminēja bija sengrieķu vēsturnieks Hērodots. Ja ticēt viņa vārdiem, tad iespējamie pirmie mums zināmie vilkači ir bijuši Neuru tauta. Hērodots par viņiem uzrakstīja sekojošo :”Iespējams, ka Neuri ir burvji, ja vien var ticēt Skitiem un Grieķiem, kuri dzīvo Skitijā; Katrs Neurs reizi gadā spēj pārvērsties vilkā. Šo formu viņš saglabā vairākas dienas, pēc kā pārvēršas atpakaļ par cilvēku ”

Kas tad īsti bija šī tauta?

Neuri ir tauta, kura dzīvoja tagadējās Ukrainas/Baltkrievijas reģionā, kaut kur pie Dņepras upes. Vēlāk tie pameta šo reģionu. Pastāv teorijas, ka tie pārvietojās baltijas krasta virzienā. Un, ja ticēt dažām teorijām, Neuri varētu būt daļa no baltu tautas. Par to liecina gan valodas līdzība, gan dažādi keramikas izstrādājumi. Tomēr noteikti pateikt neviens nevar. Jebkurā gadījumā - atgriezīsimies pie tēmas. Tiek uzskatīts, ka Neurus uzskatīja par vilkačiem dēļ viņu apģērba. Tā kā vilki dotajā reģionā pastāvēja lielā daudzumā, tad pilnīgi iespējams, ka ziemas laikā dotā tauta izmantoja vilku kažokus, lai nenosaltu. Pastāv arī iespēja, ka vilku kažoki vienkārši tika izmantoti kaut kādos rituālos, jo vilks varēja būt dzīvnieks ar svarīgu nozīmi priekš šīs tautas. Nedaudz nepatīkamāka ir teorija, ka starp Neuriem bija izplatīts kanibālisms. Pats par sevi saprotams, ka vilku kažoku un kanibālisma kombinācija tik tiešām varēja izraisīt baumas par vilkačiem starp kaimiņu tautām. Tomēr nedrīkst noraidīt arī iespēju, ka visas šīs baumas varēja parādīties vienkārši dēļ ksenofobijas pret kaimiņu tautu. Visdrīzāk tas tā arī bija, jo pats Hērodots ne pārāk tic šiem stāstiem. To pierāda sekojošais teksts :”Cilvēki, kas pastāstīja man par Neuriem, nespēja mani pārliecināt, tomēr visi viņi piemin vienu un to pašu, un gatavi zvērēt par to, ka tā ir taisnība.” Par vēl vienu iemeslu Hērodota neticībai kalpoja fakts, ka Skiti stāstīja arī citus šaubīgus stāstus par savām kaimiņtautām. Tādēļ nevarētu teikt, ka Hērodota skepse bija nepamatota.

Gribētos pieminēt arī to, ka Hērodots nebija vienīgais, kurš pieminēja Neurus kā burvjus. To pašu rakstīja arī romiešu ģeogrāfs vārdā Pomponijs Mela. Vienā no saviem darbiem viņš pieminēja sekojošo: ”Pastāv noteikts laika periods, kurā Neuri spēj pārvērsties par vilkiem un atpakaļ par cilvēkiem”. Nezinu, kur īsti Pomponijs ieguva šo informāciju. Vienīgais, ko varu pieminēt ir fakts, ka starp Hērodotu un Pomponiju pastāv gandrīz 500 gadu liela starpība.

Kā jau minēju ievadā, senajā Grieķijā (un ne tikai) pastāvēja ļoti daudz mītu un literatūras darbu par vilkačiem. Lielākai daļai, protams, nevar ticēt. Tomēr pastāv arī tāds, kurš daļēji pārkrustojas ar realitāti. Mītam, jeb drīzāk stāstam, uz kuru balstās patiesība, ir vairākas versijas. Populārāko izdod Ovīdijs jau agrāk minētajā darbā “Metamorfozes”. Īsumā stāts ir par Likaonu, pirmo Arkādijas karali un par Jupiteru, kurš it kā atstāsta visu notikumu gaitu. Jupiters stāsta, ka nolēma papētīt cilvēkus, dēļ kā pats pārvērtās par cilvēku un nolaidās zemē. Pirms uzsākās pirmā nakts, Jupiters paspēja nokļūt līdz Likaona dzīvesvietai. Ierodoties uz vietas, Jupiters informē visus cilvēkus, kas viņš patiesībā ir, dēļ kā, protams, visi sāka viņu pielūgt. Tomēr īpašuma saimniekam, Likaonam, bija šaubas par to, vai Jupiters tik tiešām ir dievs, dēļ kā Likaons nolēma pārbaudīt dievu. Pārbaude bija diezin orģināla. Likaons pārgrieza rīkli vienam no vergiem un sagrieza līķi gabalos. Gaļu no šī līķa Likaons izcepa/izvārīja, pēc kā uzlika uz galda kopā ar pārējo ēdienu. Jupiters, protams, nebija diez ko priecīgs par tādu izgājienu, kā rezultātā sadusmojās un iznīcināja visu Likaona īpašumu un nogalināja visus tuvumā esošos cilvēkus. Vienīgais kurš nenomira bija Likaons. Viņš tika pārvērsts vilkā, kurš daļēji izskatās tāpat kā Likaons. Viņa kažoks ir tikpat pelēks kā viņa mati, bet viņa seja (nu jau purns) un acis saglabāja to pašu nežēlīgo izskatu, kurš bija pirms tam. Un ar to stāts arī beidzas. Kā jau minēju, dotajam stāstam pastāv vairākas versijas. Dažkārt Jupitera vietā ir Zevs. Dažkārt verga vietā runa iet par zīdaini. Bet tas nav tik svarīgi.

Tagad jūs visdrīzāk nespējat saprast, kur tad visā šajā stāstā ir manis minētā realitāte. Uzreiz teikšu, ka pašā stāstā tās nav. Tomēr Arkādija tik tiešām bija zināma kā vilkaču zeme. Daļēji dēļ kulta, kurš it kā tur dzīvoja. Dotais kults pēc baumām nodarbojās ar upurēšanu un kanibālismu. Pietam, par upuriem it kā tika izvēlēti zīdaiņi. Kulta pārstāvji ticēja, ka apēdot tos, viņi pārvārtīsies par vilkiem. Šādā rituālā bija piedalījies arī Damarkus (neatradu latvisku variantu šim vārdam) no Arkādijas, kurš bija apmānīts un apēda zīdaiņa gaļu, kā rezultātā pārvērtās par vilku. Saskaņā ar šī kulta ticējumiem, vilks nevar pārvērsties atpakaļ par cilvēku pēc savas gribas. Vienīgais veids, kā to izdarīt ir nodzīvot 9 gadus kā vilks, pietam, ne reizi neapēdot cilvēka gaļu. Damarkus tik tiešām to paveica, kā rezultātā pārvērtās atpakaļ par cilvēku. Tālākais notikumu pagrieziens ir visai orģināls, jo pēc šī visa Damarkus ieguva lielisku fizisku formu, pietam nenovecoja. Tādēļ Damarkus nolēma piedalīties Olimpiskajās boksa cīņās, kurās viņš arī uzvarēja. Tas viss skan kā pilnīgākais absurds, tomēr daļēji tas tā nav. Apmēram 700 gadus pēc šī notikuma, romiešu ģeogrāfs Pausanijs nolēma pārbaudīt šī stāsta patiesību un veica nelielu izpēti. Kā izrādījās Damarkus no Arkādijas tik tiešām ir eksistējis un uzvarēja Olimpiskajās cīņās. Tomēr pierādījumus par to, ka Damarkus pārvērtās par vilku, Pausanijs tā arī neatrada.

Pastāv uzskats, ka Arkādijā pastāvēja vēl viena līdzīga leģenda. Tajā gāja runa par kaut kādu noteiktu ģimeni, kurā vienam vīriešu pārstāvim bija nepieciešams pavadīt 9 gadus vilka formā. Dotajā leģendā vīrietim nācās pakarināt savu apģērbu uz ozola zariem un pārpeldēt ezeru. Brīdī, kad viņš sasniedza otru krastu, vīrietis pārvērtās par vilku. Kā jau minēju, viņam vajadzēja nodzīvot vilka formā 9 gadus ne reizi neapēdot cilvēka miesu. Gadījumos, ja tas tika veiksmīgi izpildīts, viņš peldēja atpakaļ, kur vīrieša drēbes vēljoprojām karājās uz ozola pilnīgi neskartas. Taču atšķirībā no stāsta par Damarku, novecošana tomēr notika.

Tagad atgriezīsimies pie realitātes. Kā jau minēju, nav īsti zināms cik daudz no šī visa ir patiesība. Tomēr ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka Arkādijā tik tiešām eksistēja Zevsa kults, kurā notika upurēšana. Visdrīzāk doto rituālos cilvēki pārģērbās par vilkiem un vienkārši nogalināja kādu kā upuri. Tomēr dažos avotos uzskata, ka upurēšanas bija daudz nežēlīgāka, un upurējamo cilvēku burtiski rāva gabalos un ēda kamēr tas vēl bija dzīvs. Izklausās briesmīgi, tomēr pastāv lielas izredzes, ka tas tā tomēr nenotika. Pirmkārt, parasti Zevsa dēļ upurēja tikai dzīvniekus, nevis cilvēkus. Otrkārt, mūsdienu vēsturnieki pārbaudīja pelnus, kuri tika atrasti upurēšanas vietās. Analīze parādīja, ka 98% no pelniem piederēja kazām un aitām. Pārējais piederēja citiem dzīvniekiem. Tomēr pastāv arī kāds samērā nesens atradums, kas norāda uz pretējo. Apmēram 4 gadus atpakaļ upurēšanas altāra rajonā tika atrast kāds pusaudža skelets, kurš nomira apmēram 3000 gadus atpakaļ. Tiek uzskatīts, ka pusaudzis nomira vardarbīgā nāvē, par ko liecina viņa galvaskauss. Protams, tas nenozīmē, ka viņš tika upurēts. Tomēr upurēšanas altāris nebūt nav pareizākā vieta, kur apglabāt pusaudzi. Papildus, jāpiemin arī fakts, ka altāra teritorijā notika samēra maz izrakumu, jo kopumā vēsturnieki izpētīja tikai 7% no altāra teritorijas.

Varētu teikt, ka ar to arī beidzas visi manis atrastie stāsti/teorijas par vilkačiem laika posmā pirms mūsu ēras. Tomēr pastāv vēl kādas radības, kuras man gribētos pieminēt.

Vairākos avotos tiek minēta tāda rase kā Kinokefāli. Atšķirībā no vilkačiem, dotās radības ir cilvēki ar suņa purnu sejas vietā. Atšķirība no vilkačiem, Kinokefāli nespēj mainīt savu izskatu. Viņi vienkārši uzreiz piedzimst tādā paskatā. Un godīgi sakot, šīs radības senos laikos tika pieminētas pat biežāk nekā vilkači. Būšu pārāk slinks pieminēt visu, tādēļ pastāstīšu tikai par vienu minējumu.

Viens no pirmajiem cilvēkiem, kas Kinokefālus pieminēja, bija sengrieķu ārsts un vēsturnieks Ktesijs. Viņš uzrakstīja, ka kalnos dzīvo radības ar suņa galvām, kuras bieži tirgojas ar indiešiem. Balstoties uz viņa vārdiem, kinokefāli saprot indiešu valodu, taču nespēj tajā sarunāties. Priekš komunikācijas ar citām tautām viņi izmanto zīmju valodu. Tomēr savā starpā viņi spēj saprasties izmantojot riešanu. Dotās radības ārēji ir pilnībā melnas, taču, par spīti tādam izskatam, tām ir pārsteidzoša goda izjūta. Ktesijs arī piemin, ka šo radību populācija sasniedz ap 120000. Galvenā šo radību nodarbošanās ir medības. Tomēr atšķirībā no cilvēkiem, Kinokefāli ēd gandrīz jēlu gaļu. Ktesijs arī atklāj, ka indieši un kinokefālu tauta ir draudzīgi vieni pret otru. Piemēram, Kinokefāli reizi gadā Indijas karalim dāvina laivu pārkrautu ar visdažādākajiem resursiem. Turpretī Indijas karalis reizi piecos gados apgādā Kinokefālus ar ieročiem (zobeniem, lokiem, vairogiem, šķēpiem u.t.t.). Ktesijs atzīmēja arī Kinokefālu dzīves apstākļus. Viņš pastāstīja, ka dotās radības nedzīvo ēkās, bet gan alās. Šo radību higiēna ir zemā līmenī, jo sievietes mazgājas tikai reizi mēnesī. Vīrieši to dara pat retāk, jeb nekad. Tomēr abi dzimtu pārstāvji mazgā rokas. Ktesijs arī pastāstīja, ka dotām radībām ir arī astes, kuras līdzinās suņu astēm. Netika aizmirsts pieminēt arī pārošanos, kura notiek tikai un vienīgi uz visām četrām. Tomēr neskatoties uz tādu mežonīgu dzīvesveidu Kinokefali dzīvo daudz ilgāk par cilvēkiem, jeb vidēji 170-200 gadus.

Viss, protams, izklausās fantastiski. Taču dotajai informācijai diez ko uzticēties nedrīkst. Par iemeslu tam kalpo uzskats, ka Ktesijs patiesībā ne reizi neapciemoja Indiju. Visa Ktenisja pieminētā informācija visdrīzāk tika balstīta uz baumām, vai liecībām, kuras izgājušas cauri vairākiem cilvēkiem. Tādēļ tiek pieņemts, ka Ktesijs visdrīzāk stāstīja par Pigmejiem.

Šoreiz tas arī viss. Zinu, ka pielaidu daudz kļūdu (kā parasti). Bet nu labāk rakstīt nemāku. Paldies, ka lasījāt