Ak tumsonīgie viduslaiki, kad saulei norietot katrā pilsētā ciemā un miestiņā sarosījās dažādi burvji, raganas un riebēji, kas kaislīgi murminot labprāt nolādēja mirstīgos ļautiņus. Īsāk sakot – romantika. Tomēr viduslaikos lāstiem tika atrasts arī kāds preventīvs un interesants pielietojums – lāsta ietveršana grāmatā, kā nodrošinājums tam, lai grāmata netiktu nozagta vai sabojāta.
Viduslaiku Grāmatu lāsti7
Viduslaiku periodā populārs veids, lai atturētu bibliomānus no manuskriptu iegūšanas nelikumīgā veidā bija lāstu ietveršana grāmatās. Tā bija sava veida sociāla konteksta drošības sistēma. Grāmatu lāsts potenciālajiem grāmatu zagļiem atgādināja, ka grāmatu ņemšanai bez atļaujas var būt sekas. Grāmatu lāsti viduslaikos bija populāri un tie nebija nekas unikāls arī Katoļu baznīcā un to pirmsākumi meklējami literārās tradīcijās vēl pirms Kristus dzimšanas.
Grāmatu lāsta parastā sastāvdaļa bija draudi par sekām, kas skars grāmatas zagli, šie draudi parasti bija reliģiska rakstura. Senākās civilizācijās šie draudi bija dievību, kā Tota, Ašura, Belita dusmas, kas tika apsolītas grēciniekam, kamēr viduslaiku Eiropā manuskripta zaglim bija jābaidās no Dieva novēršanās, kas ieviesa lielas bailes bibiliomānu sirdīs.
Nebija atsevišķa standarta lāsta, kas tiktu izmantots visās grāmatās, drīzāk manuskriptu rakstītājiem bija brīva izvēle darināt lāstu attiecīgajam manuskriptam, ko tie rakstīja. Grāmatas priekšvārds bija vispopulārākā vieta, kur ietvert grāmatas lāstu, tā arī bija vienīgā manuskripta vieta, kur skribentam bija atļauts rakstīt ko pēc saviem ieskatiem. Grāmatu lāsti ietvēra dažāda veida draudus, lai radītu bailes potenciālajos grāmatas zagļos vai bojātājos no fiziskiem ievainojumiem, ieskaitot pakāršanu, slimībām, izslēgšanu no draudzes, kā arī mokošas nāves. Parasti lāstā tika iekļautas atsauces uz vairāk kā vienu fizisku mocību.
Lūk kāds no viduslaiku grāmatu lāstiem: „Lai tas, kurš nozog šo grāmatu mirst, lai tas top cepts uz pannas, lai tas saslimst, lai tas tiek salauzts uz moku rata un pakārts”. Vēl kāds no grāmatu lāstiem nāk no Barselonas San Pedro klostera un aicina sodīt ar lāstu ne tikai grāmatas zagli, bet arī to, kas grāmatu negodprātīgi aizņemas, kuram par attiecīgo darbību tiek uzlikts lāsts, lai šī grāmata pārvēršas par čūsku viņa rokās un viņu sakož, lai viņu un viņa tuviniekus ķer trieka, lai tas kliedz sāpēs pēc žēlastības un lai nepastāv nekāda apžēlošanās pār viņu, līdz tas sabrūk sāpēs. Lai grāmatu tārpi plosa tā iekšas [...] kad beidzot tas dodas uz savu galējo sodu, lai elles liesmas to aptver mūžīgi. Šis lāsts paredz vienādu atbildību skribenta acīs kā par grāmatas zagšanu, tā arī par aizņemtas grāmatas neatdošanu.
Morāle? Mūsdienu izdevniecības ir daudz racionālākas neietverot savos iespieddarbos šādus lāstus. Bet vai tomēr nebūtu interesanti un nervus kutinoši, paņemot no bibliotēkas grāmatu, izlasīt, kāds gan lāsts Tev draud par tās neatdošanu? :D