Aizsākums: Feodālās bruņniecības pamati tika ielikti vēl franku karos Spānijā, kur dzima leģenda par Rolandu Tajā laikā galvenais militārais spēks vēl bija kājnieki, bruņoti ar zobeniem un bruņu krekliem. Sākot ar 8. gadsimta vidu arvien lielāku nozīmi ieguva bruņu kreklā tērpts jātnieks. Tomēr, vēl apmēram gadsimtu jātnieku vienībām drīzāk bija papildus nozīme. Bet bija viens, no viena acs uzmetiena, ne sevišķi ievērojams izgudrojums, kas radīja apvērsumu Eiropas militārajā organizācijā. Tas bija seglu kāpslis, kuru Ķīnā sāka pielietot vēl 5. gadsimtā, bet pēc dažām ziņām Indijā vēl agrāk. Ap 9. gadsimta vidu kāpsli sāka plaši pielietot kavalērijas vienībās, ievērojami palielinot to triecienspēju. Zirga mugurā stingri sēdošs bruņinieks ar garu un smagu pīķi bija draudīgs spēks. Pateicoties seglu kāpšļiem, pat triecienu saņēmis un ievainots, bruņinieks spēja noturēties zirga mugurā un, ja viņš vairs nevarēja turpināt cīņu, zirgs viņu varēja vismaz nogādāt drošībā. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ piecus gadsimtus feodālajā Eiropā bruņinieki ne tikai bija noteicošais militārais spēks, viņiem bija arī ļoti augsts sabiedriskais prestižs un cieņa.
Viduslaiku Bruņinieks5
Bruņnicība viduslaikos: Bruņniecība radās 12. gadsimtā, kad kara lietas savā ziņā pārņēma aristokrāti – ļaudis, kas cēlušies no labām dzimtām un dzīvoja pārticībā. Parastie iedzīvotāji nevarēja atļauties kļūt par bruņiniekiem galvenokārt tāpēc, ka labs zirgs maksāja 12 govis, bet bruņas pat trīs reizes dārgāk, kas viņiem bija par dārgu.
Zēns, sasniedzot 8 gadu vecumu, tika nosūtīts uz kaimiņu pili, kur tika apmācīts. Viņam mācīja uzvedības normas, pieklājības normas un spēlēt šahu un dambreti, bet lielāko daļu laika viņš pavadīja trenējot savu ķermeni, cīnoties un jājam. Piecpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumā topošo bruņinieku nodeva bruņinieka rīcībā, kā kalpu. Viņš palīdzēja bruņiniekam no rīta saģērbties, kalpoja Viņam maltītēs, rūpējās par viņa zirgu, tīrīja bruņinieka ieročus un bruņas un palīdzēja tam turnīros. Kad, jauneklim palika 21 gads viņa kungs viņu iesvētīja bruņinieku kārtā. Iepriekšēja naktī jauneklis attīrīja savu dvēseli lūgšanu veidā. Kad iestājās rīts viņš uz ceremoniju devās savās labākajās drēbēs. Kad brokastis bija paēstas viņš devās uz baznīcu pie priestera, kur noskaitīja savu zvērestu. Pēc tam jauneklis devās ārā, kur draugu radinieku un vecāku klātbūtnē kungs viņu iesvētīja bruņinieku kārtā. Jauneklis varēja kļūt par bruņinieku arī izdarot varoņdarbu. Bruņinieki ticēja bruņinieku kodeksam. Viņi solīja aizstāvēt vājos un neaizsargātos, cienīt sievietes, klausīt ķēniņu un kalpot dievam. Viņi bija paklausīgi un pazemīgi it īpaši saviem priekšniekiem. Taču karā visas pieklājības normas vairs nedarbojās. Viņi izlaupīja un iznīcināja pilsētas, ciemus un baznīcas. Pēc bruņinieku domām bruņinieku kodekss neietvēra sevī zemniekus. Viņi bieži vien par "vājajiem" uzskatīja tikai sievietes un bērnus. Tie bieži bija brutāli pret pārējo tautu. Bruņinieki pat dažkārt izvaroja jaunas zemnieku sievietes, nebaidoties no atriebības, jo viņi sevi uzskatīja par sabiedrības augšējo slāni. Bruņinieki bija bruņoti „līdz zobiem”. Bruņu un ieroču bija tik daudz, ka viņš bija atkarīgs no sava kalpa, kurš tīrīja un kopa ieročus un bruņas. Sākumā bruņas bija krekls no metāla gredzentiņiem, zem kura bija uzvilkts linu krekls, smagi vilnu spilventiņi un tunika. Viens šāds bruņukrekls varēja sastāvēt no pat 200000 mazu gredzentiņu. Laikam ejot, 14. gadsimtā, Bruņu kreklus no gredzentiņiem nomainīja plākšņu bruņas parsti bija ar eņģītēm un metāla jumtiņu. Bruņiniekam kaujas laikā bija arī sev priekšā jātur vairogs, kuru parasti rotāja ģimenes emblēma. To ierocis galvenokārt bija zobens to nēsāja kreisajā pusē nostiprinātu pie jostas.
Bruņieniecības norietu iezīmēja Simtgadu kara norise. Kara gaitā kļuva acīmredzams, ka angļu viegli bruņotās un mobilās algotņu karaspēka vienības ir daudz efektīvākas, nekā smagnējie un mazkustīgie bruņinieki. Kara nobeigumā Francijas armijā bruņinieku īpastvars bija samazinājies līdz dažiem procentiem no apmēram puses kara sākumā. Punktu bruņiniecībai pielika šaujamieroču izgudrošana, kas spēja bez pūlēm cauršaut bruņas un padarīja bruņinieku karaspēku bezpalīdzīgu.
Tev patiks šie raksti
