Ukrainas konflikts. Vēstures šķērsgriezumā.17

Janukovičs šo līgumu ignorēja un tā vietā 17. decembrī pieņēma Maskavas vairāku miljardu dolāru aizdevumu un atlaides dabasgāzei, kas bija pēdējais medus piliens Ukrainas sabiedrības darvas podā. Gadiem ilgi, tauta bija cietusi no oligarhu patvaļas, kuri peldējās zeltā, kamēr skolotāji, ārsti, un miliči - cilvēki uz kuriem turās kopā valsts nezināja, kā savilkt kopā galus... un sākās revolūcija.

Taču karā, pirmais, kas krīt par upuri ir patiesība, un šis konflikts aizsāka arī citu, Informatīvo karu starp Krieviju un Rietumiem. Rietumos uzreiz parādījās informācija par Krievijas aktīvo iesaistīšanos Ukrainas krīzē, savukārt Putins to pastāvīgi noliedza, sakot ka “zaļie cilvēciņi” savas formas un automātus ir iegādājušies tuvējos rotaļlietu veikalos. Preses konferencēs viņš vairākkārt atkārtoja: “Ukrainā kara nebūs!”.

Lai pielietu eļļu ugunij, par situāciju Ukrainā, viņš sacīja:”Lai cik skumji arī tas nebūtu, man tas atgādina pat notikumus Otrajā pasaules karā, kad vācu-fašistu okupanti, karaspēks aplenca mūsu pilsētas, pieņemsim, Ļeņingradu, un tiešā mērķējumā apšaudīja šos apdzīvotos punktus un to iedzīvotājus”.

Un krievu cilvēkam, kura apziņā Otrais pasaules karš, kurš bija lielākais apdraudējums viņu nācijas pastāvēšanai, tā īsti nemaz nav beidzies, neko daudz vairāk arī nebija jādzird, lai viņā ieslēgtos “Pavlova suņa reflekss”, un viņš būtu gatavs atkal ar šauteni rokā nākt atbrīvot Eiropu no fašisma...

Pēc Levada centra datiem, šobrīd Putinu atbalsta 80 % Krievijas iedzīvotāju.

Un tikmēr pie Ukrainas robežas tiek pievilkts milzīgs Krievijas kontingents. Bet kā galvenos Ukrainā notiekošajā Putins vaino nevis nacistus, bet gan ASV specdienestus, par ko viņš vēlāk stāstīja arī dokumentālajā filmā “Krima. Ceļš uz dzimteni”: "Reālie sviru turētāji (Eiromaidanā - aut.) bija mūsu amerikāņu draugi. Tieši viņi sagatavoja nacionālistus, palīdzēja gatavot kaujas brigādes gan Ukrainas rietumos, gan Polijā un Lietuvā."

Taču tajā pašā filmā viņš arī atzinās: “Es devu norādījumus un uzdevumus aizsardzības ministrijai - ko tur slēpt? - lai mūsu interešu objektu aizsardzības aizsegā, Krimā tiktu ievestas Galvenās militārās specvienības un jūras kājinieku spēki”, un arī savu lomu tajā: “Mūsu priekšrocība ir tā, ka es pats personiski to visu pārraudzīju.” Bet par galveno iemeslu šādai savai rīcībai, Putins paskaidroja: “Situācija Ukrainā izvērsās tāda, ka mēs bijām spiesti sākt darbu, lai atgrieztu Krimu Krievijas sastāvā, tādēļ ka mēs nevaram pamest šo teritoriju un cilvēkus, kuri tur dzīvo, likteņa varā, zem nacionālistu uzplūda”.

Un Krievijas sabiedrība, kura vairākumā arī iepriekš ticēja katram Putina vārdam, un tos nemitējās translēt, itkā viņiem galvā būtu iestādīts Ostankino tornis, šāda Putina nākšana klajā ar sevis paša melu atmaskošanu viņus nebūt nesamulsināja, un tie to visu attaisnoja pie sevis, kā absolūti nepieciešamu un pašsaprotamu.

Interesanti atzīmēt, ka iedvesma filmai par Krimu, visdrīzākais ir nākusi no vācu filmas “Sudeti- Vācija atgriežas Dzimtenē”, kas ir gandrīz precīzi pārkopēta, kurā stāstīts par to, kā netaisnīga Versaļas miera līguma rezultātā Austro-ungārijas vācieši nokļuva Čehoslovākijas sastāvā, un kā triumfēja taisnīgums 1939. gadā. Tā ka patiesībā tās dokumentālās filmas autortiesības pienākas Gebelsa kungam, Nacistiskās Vācijas propagandas ministram.