Traki diktatori, par kuriem, iespējams, nemaz neesi dzirdējis21

Jozefs Tiso (Slovākija)

Bijušais Romas katoļu priesteris Tiso bija Pirmās Slovākijas Republikas fašistu vadonis, kas īstenībā bija Nacistiskās Vācijas satelītvalsts. Viņš bija tuvs Hitlera sabiedrotais, jo viņus abus vienoja dziļš naids pret ebrejiem. Šī iemesla dēļ, Tiso vadībā, Slovākija kļuva par pirmo no nacistu sabiedrotajiem, kas piekrita ebreju deportācijai uz koncentrācijas nometnēm. Lai gūtu priekšstatu par to kāda bija šī "Dieva cilvēka" ietekme uz savu valsti atliek tikai pieminēt faktu, ka viņa 6 gadu ilgās valdīšanas sākumā Slovākijā dzīvoja apmēram 88 tūkstoši ebreju. 1945.gadā, kad viņš tika pakārts par noziegumiem pret cilvēci, Slovākijā bija palikuši vairs tikai 5 tūkstoši ebreju.

Mišels Mičombero (Burundi)

Pēc premjerministra krēsla iegūšanas 1966.gada jūlijā un veiksmīga apvērsuma, Mičombero ieguva diktatoriskas pilnvaras un pielika punktu monarhijai. Viņš bija etniskais tutss un viņa režīms bija vērsts galvenokārt uz genocīdu pret valsts hutu kopienu. Kā pirmais Burundi prezidents, viņš padziļināja konfliktu starp divām valsts etniskajām grupām un pavēlēja hutu iedzīvotāju masveida iznīcināšanu, kas noveda pie 150 tūkstošu cilvēku nāvēm. Pat pēc viņa 10 gadu ilgā terora, viņa naida mantojums turpinājās un noveda pie pilsoņu kara starp hutu un tutsu ciltīm.

Horhe Rafaels Videla (Argentīna)

Viņa nākšanu pie varas pēc apvērsuma 1976.gadā, Argentīnas iedzīvotāji uzņēma ar siltām jūtām, jo valsti bija nomocījusi sistēmiska korupcija un ekonomikas lejupslīde. Viņa 5 gadu ilgās valdīšanas laikā, viņam izdevās atdzīvināt ekonomiku, ieviešot brīvā tirgus reformas un izbeigt vardarbīgos partizānu uzbrukumus. Taču cena par šiem uzlabojumiem bija ļoti augsta. Videla slēdza tiesas un koncentrēja visu varu starp viņu pašu un nelielu skaitu padoto. Viņš ķērās pie jebkādu viņa režīma ienaidnieku nolaupīšanas un slepkavošanas, tostarp politiķu, žurnālistu un praktiski ikviena, kura uzskati bija pretēji viņa uzskatiem. Viņš arī tika notiesāts par sistēmātisku jaundzimušo nolaupīšanu, proti, viņš lika saviem vīriem atņemt gūstā saņemto sieviešu mazuļus un atdot tos nelegālai adopcijai viņa režīma atbalstītājiem. Viņš dzīvoja mājas arestā līdz 2008.gadam, kad viņš tika nosūtīts uz militāro cietumu. Viņš mira cietumā 2013.gadā pēc kritiena dušā.

Aiens Smits (Rodēzija/Zimbabve)

Aiens Smits ir viens no vispretrunīgākajiem afrikāņu līderiem 20.gadsimtā. Viņš vadīja Rodēzijas atdalīšanos no Britu impērijas, bet ne īsti par labu cilvēkiem. Lai gan 96% no valsts iedzīvotājiem ir melnie, Smita mērķis bija saglabāt balto varu pār Rodēziju, un lielā mērā viņam tas izdevās. Viņa aparteīda sistēma bija līdzīga tai, kas bija Dienvidāfrikā, jo viņš radīja rasu segregācijas sistēmu. Viņš joprojām tiek uzskatīts par ļoti polarizētu figūru, jo daži cilvēki slavē viņu par centieniem atbrīvot Rodēziju. Tomēr citi viņu uzskata par nicināmu rasistu, kura darbības sagādāja lielas sāpes Zimbabvei un tās šo valsti ietekmē vēl šobaltdien.

Dome Štojai (Ungārija)

Viņš bija Ungārijas premjerministrs Otrā pasaules kara laikā 1944.gadā. Viņu amatā ielika nacisti pēc tam, kad iepriekšējais Ungārijas līderis Miklošs Horti atteicās izpildīt Hitlera pavēles. Pirms viņš tika iecelts par premjerministru, Štojai bija Ungārijas vēstnieks Nacistiskajā Vācijā, kas izskaidro to, kā viņš varēja kļūt par Hitlera marioneti. Viņa ļoti īsajā valdīšanas laikā, no Ungārijas uz nacistu koncentrācijas nometnēm tika deportēti vairāk nekā 440 tūkstoši ebreju un tā bija viena no lielākajām populācijas pārvietošanām Holokaustā. 1946.gadā, pēc zaudēšanas karā, viņu sagūstīja amerikāņu karaspēks un viņam tika izpildīts nāvessods.

Fransisko Masiass Ngema (Ekvatoriālā Gvineja)

Kā pirmais Ekvatoriālās Gvinejas prezidents, Ngema tika plaši uzskatīts par vienu no ļaunākajiem un korumpētākajiem diktatoriem mūsdienu Āfrikas vēsturē. Viņa paranoiskā personība, ko veicināja psihedēlisko vielu lietošana, padarīja viņu par sliktāko, kas ar šo nabadzīgo nelielo valsti varēja notikt. Viņš ieviesa piespiedu darba programmas un vadīja asiņainu kampaņu pret valsts izglītoto klasēm, nogalinot gandrīz ceturtdaļu no valsts iedzīvotāju kopskaita viņa 11 gadu ilgās valdīšanas laikā. Korupcijas līmenis bija gandrīz absurds, viņa valdībai pat nebija uzskaites sistēma valsts līdzekļiem. Viņš arī nogalināja divas trešdaļas valsts likumdevēju un 10 no saviem sākotnējiem ministriem. Tiek lēsts, ka viņa valdīšanas laikā, gandrīz puse populācijas pameta valsti.

Teodoro Obiangs (Ekvatoriālā Gvineja)

Pēc Ekvatoriālās Gvinejas pirmā prezidenta Fransisko Ngemas katastrofālās diktatūras, viņa vietā nāca viņa brāļadēls Teodoro Obiangs, kurš pie varas ir jau kopš 1979.gada līdz šai dienai. Obiangs ir šobrīd visilgāk amatā esošais prezidents pasaulē. Kad deviņdesmitajos gados šajā nelielajā valstī tika atklātas naftas rezerves, viņš atrada veidu kā finansēt savu apspiedošo režīmu un kļūt bagātam. Obiangam un viņa ģimenei tagad pieder savrupmājas visā pasaulē, simtiem superauto, un citi ekstravaganti īpašumi. Tajā pašā laikā, viņa valsts cilvēki ir starp nabadzīgākajiem un vistrūcīgākajiem pasaulē. Ir bijušas arī baumas, ka prezidents Obiangs ir "autentisks kanibāls."

Radovans Karadžičs (Serbu Republika)

Pēc Bosnijas atdalīšanās no Dienvidslāvijas, Karadžičs vadīja tai sekojošo Serbu Republikas atdalīšanos, kas ir viena no divām autonomajām administratīvajām vienībām šodienas Bosnijā un Hercegovinā. Kā jaunizveidotas valsts galva, viņš sāka apspiešanas kampaņu pret Bosnijas musulmaņiem un tiek uzskatīts, ka tieši viņš deva pavēli Srebeņicas slaktiņa realizācijai, kur vairāk nekā 10 tūkstoši tika nogalināti. Pēc Bosnijas pilsoņu kara, viņš sāka slēpties un pieņēma citu vārdu. Šajā laikā viņš strādāja privātā klīnikā Belgradā par homeopātijas ekspertu. Viņa identitāte tika atklāta 2008.gadā, kas noveda pie viņa aresta. Par kara noziegumiem un genocīdu viņam 2016.gadā tika piespriesti 40 gadi cietumā.