Šoreiz es pastāstīšu par visfektīvākajām sprāgstvielām. Tādi spridzekļi kā C4, trotils un dinamīts ir tikai neliela daļa no visa arsenāla.
Sprāgstvielu TOP 511
159
2
Autors: Foto: AP
Amonija nitrāts. Šī viela ir ļoti vienkārša un plaši izplatīta. Kādreiz to plaši izmantoja arī kā minerālmēslojumu, bet tagad tā lietošana ir gājusi mazumā. Interesanti, ka 20. gadsimta sākumā neviens pat nezināja, ka šī viela ir labi sprāgstoša. To rūpnieciskos daudzumos sāka ražot tikai pēc 1. pasaules kara un par drošību tolaik neviens īpaši nerūpējās. Tikai pēc traģēdijas Oppau pilsētā, kad rūpnīcā uzsprāga 450 tonnas amonija nitrāta un nogalināja ap 500-600 cilvēku, pret šīs vielas izmantošanu sāka izturēties atbildīgāk.
Šīs vielas ražošana ir vienkārša - jāsajauc tikai slāpekļskābe un amonjakūdens. Daudzviet pasaulē to joprojām pārdod kā mēslojumu. Sajaucot to ar nelielu daudzumu solāreļļas (līdz 6%), iegūst ANFO sprāgstvielu. ANFO tiek plaši izmantota raktuvju industrijā, kur tā lētums atsver tā salīdzinoši mazo jaudu. Teroristi ir ļoti iecienījuši amonija nitrāta bumbas, it īpaši Afganistānā, kur šo vielu prezidents 2010. gadā pasludināja par nelegālu. Teroristi bieži mēdz piejaukt arī pulverizētu alumīniju, kas pastiprina sprādziena spēku (piemērs - pagājušā gada notikumi Oslo). Tomēr visslavenākais terora akts, kuru veica ar šo sprāgstvielu, bija valdības ēkas uzspridzināšana Oklahomā, kur sabruka viena ēkas daļa un gāja bojā 168 cilvēki (redzams attēlā).
Nitroceluloze. Šī viela ir pārsteidzoši daudzpusīga un tiek izmantota ne tikai sprāgstvielu ražošanai. Kad to atklāja 19. gadsimtā, to bija grūti izmantot sprāgstvielu ražošanai, jo tas bija pārāk nestabils. Tikai ar laiku to iemācījās pagatavot kontrolētos apstākļos un izmantot sprāgstvielu ražošanai. Galvenais produkts, ko iegūst no šīs vielas, ir šaujamieroču bezdūmu pulveris. Tas 20. gadsimta sākumā nomainīja gadsimtiem ilgi izmantoto melno pulveri, kurš radīja biezus dūmus un stipri piesērēja stobrus.
Taču nitroceluloze vienlaikus arī bija pirmā plastmasa, kuru ieguva cilvēks. 1869. gadā biljarda bumbu ražotne pat izsludināja konkursu par labāko alternatīvu ziloņkaulam (jo ziloņi gandrīz bija izmiruši), kur šī viela uzvarēja. Tiesa gan, šīm bumbām bija zināms trūkums - tās mēdza uzsprāgt no kijas trieciena. Nitrocelulozi izmantoja arī nitrāta filmas izgatavošanai, kuru izmantoja līdz pat 50-tajiem gadiem. To laiku filmas bija ārkārtīgi ugunsnedrošas - pat projektora lampas radītais karstums tās varēja aizdedzināt. Turklāt šeit nebija izpalīdzīga arī kāda cita nitrocelulozes īpašība - ja tā aizdegās, tad to nodzēst ar ūdeni bija praktiski neiespejami. Vairāki kinoteātri nodega līdz pamatiem, līdz šīs filmas iemācījās glabāt telpās ar azbesta sienām.
Nitroglicerīns. Tīrā veidā tā ir pasaulē spēcīgākā sprāgstviela, taču tā trūkums ir ārkārtīgā nestabilitāte. Nitroglicerīns šķidrā veidā var uzsprāgt pat no niecīgākā trieciena. Alfrēds Nobels nopelnīja milzu bagātību, kad viņš atklāja, ka piesūcinot porainu materiālu ar nitroglicerīnu, tas vairs nespāgst no sīkiem triecieniem. Uz nitroglicerīna bāzes ir veidotas daudzas sprāgstvielas - piemēram dinamīts un kordīts. Nitroglicerīnu ļoti bieži izmanto detonatoros kā palaidēju citām, mazāk jutīgām sprāgstvielām.
Nitroglicerīnam piemīt vēl kāda neparasta īpašība - tas spēj paplašināt asinsvadus. Turklāt tas ļoti ātri uzsūcas asinīs jau mutē. Tāpēc tā otrs pielietojums ir medicīnā, kur nitroglicerīna tablete zem mēles var glābt dzīvību, ja sašaurinātu asinsvadu dēļ pasliktinās asins apgāde sirds muskulim.
TNT. Dēvēts arī par trinitrotoluolu, trotilu un tolu, tā ir mūsdienās visplašāk izmantotā sprāgstviela. To izgudroja vācieši, kas jau 19. gadsimta beigās to sāka izmantot kā sprāgstvielu. TNT vislielākā priekšrocība ir tā, ka tas ir triecienizturīgs un bez detonatora tu vari to kaut vai mest pret zemi vai dedzināt - tas nesprāgs tik un tā. TNT pārsvarā neizmanto vienu pašu bet gan dažādos maisījumos - ar amonija sulfātu, pulverizētu alumīniju vai RDX. Tā pielietojums ir visdažādākais - sākot ar raktuvju spridzināšanu līdz pat granātu izgatavo''sanai.
TNT ir indīgs un tas nokrāso cilvēka ādu dzeltenā krāsā, kad tas nonāk organismā. Abos pasaules karos kareivji bieži ēda TNT, lai simulētu dzelti un nonāktu slimnīcā ar dzelteno kaiti. Tikai bija viena problēma - aknas ļoti bieži sabruka pa īstam un nāve pēc tam kļuva nenovēršama.
RDX. Pazīstams arī ar tādiem nosaukumiem kā ciklonīts un heksogēns. RDX ir neatņemama plastisko sprāgstvielu sastāvdaļa. Kurš gan nezin C4 sprāgstvielu, vai ne? C4 sastāvā ir 91% RDX, kamēr pārējos 9% sastāda stabilizējošas plastiskas vielas - DOE, poli-izobutilēnu un motoreļļu. Arī kompozīts B un torpex sprāgstvielas satur RDX (ar TNT un pulverizēta alumīnija piejaukumu). RDX ietilst vairumā mūsdienas izmantoto šāviņu lādiņos - sākot ar spārnotajām raķetēm un lielgabalu lādiņiem un beidzot ar kājinieku mīnām.
RDX ir diezgan stabils, tomēr drošāk ir to iejaukt plastiskā masā, kuru var veidot vēlamā formā. Plastiskā veidā RDX ir ļot stabils un tas bez detonatora nesprāgst pat iemests ugunī. RDX ir diezgan viegli saražot mājas apstākļos - vajadzīgs tikai formaldehīds, amonjakūdens un slāpekļskābe. Tāpēc arī šo sprāgstvielu diezgan bieži izmanto teroristi.
Tev patiks šie raksti
