Reizēm draudzība un cilvēcība ņem virsroku pār kara neprātu un necilvēcību. Šie ir personīgie pamieri, kurus noslēdza vienkāršie cilvēki, kuriem nebija sakara ar tiem, kas karus uzsāka vai beidza.
Spontāni pamieri kaujas laukā37
725
2
Ir 1944. gada Ziemassvētki. Pēdējā izmisīgajā mēģinājumā mainīt kara gaitu Hitlers ir uzsācis Ardēnu kampaņu. Amerikāņiem neklājas viegli. Ir ziema, sals, vācu triecieni ir smagi un amerikāņiem vietām nākas atkāpties. Likās, ka karš ilgs vēl veselu mūžību, un prātā ir maz priecīgu domu. Tai pat laikā, kādā mājā netālu no robežas ar Beļģiju, kāds 12-gadīgs zēns kopā ar māti gatavojās svinēt Ziemassvētkus.Taču tad pa viņu durvīm ievēlās trīs amerikāņi, bezcerīgi nomaldījušies un viens no viņiem turklāt vēl arī bija nopietni ievainots. Par laimi, zēna mātei bija uzspļaut uz to, ka viņi bija ienaidnieki, par spīti tam ,ka par pretinieka kareivju slēpšanu draudēja nāvessods.
Viņa apkopa ievainotā brūci, kad pie durvīm atskanēja klauvējieni. Tie izrādījās četri vācu karavīri. Kaut gan māte zināja, kas viņai draud, viņa strikti pateica vāciešiem (kas arī bija nomaldījušies un tikpat izsalkuši kā amerikāņi) ka šonakt nekādas slepkavošanas nebūs. Zēns un viņa māte svētku mielastam jau bija sagatavojuši vistas cepeti, un aicināja visus pie galda. Un notika Ziemassvētku brīnums - gan vācieši, gan amerikāņi nolika savus ieročus un apsēdās pie viena galda. Viņiem nebija ne mazākā naida vieniem pret otru, un nākamajā rītā vācieši pastāstīja, kā droši atgriezties uz savām līnijām, izvairoties no citiem vāciešiem. Zēnu sauca Fricis Vinkens, un viņa stāsts kļuva tik slavens, ka to savā runā pieminēja pat ASV prezidents Reigans. Visu mūžu viņš centās atrast kādu no šiem septiņiem kareivjiem, taču viņam pirms savas nāves 2002. gadā izdevās atrast tikai vienu - ievainoto amerikāni Ralfu Blanku.
1. pasaules karā briti nolēma iebrukt Galipolē. taču, secinājuši, ka tas būs visai asiņaisns pasākums, nolēma sūtīt šajā pasākumā austrāliešus un jaunzēlandiešus. Tas bija pa pusei pašnāvniecisks uzdevums, jo iebrukuma laikā visticamāk tevi, skrienot pāri liedagam, nopļāva turku lodes. Tomēr austrālieši, pieraduši pie sūdīgiem apstākļiem, izcīnīja savas pozīcijas un asiņainās cīņās izkaroja un noturēja savus placdarmus. Taču pozīciju priekšā krājās līķu kalni.
Kādā vasaras dienā abu pušu kareivji nāca pie slēdziena, ka tas tā vairs nevar turpināties, jo visi ir pelnījuši cienīgu apbedīšanu. 1915. gada 24 maijā spontāni tika noslēgts vienas dienas pamiers. Turki un austrālieši iznāca no savām tranšejām un alām, un sāka apbedīt mirušos. Pamazām bijušie ienaidnieki sāka apmainīties ar sveicieniem, cigaretēm un pat zaldātu žetoniem. Tūkstošiem turku civiliedzīvotāju iznāca no savām mājām, lai noskatītos šajā neparastajā ainā. Bija pilnīgs klusums, neviens nešāva un pirmoreiz daudzu mēnešu garumā bija tāda sajūta, ka laiks un arī karš ir apstājies. Dienas beigās daži turki pienāca pie austrāliešu kapteiņa Audreja Herberta, kas vadīja kopīgos apbedīšanas darbus, un jautāja, vai vēl kaut kas būs vajadzīgs. Audrejs visus atbrīvoja un lika visiem kareivjiem paspiest pretinieku rokas. Kad ducis turku metās no savām tranšejām, lai paspiestu kapteiņa roku, viņš teica: "Rīt jūs atkal šausiet uz mani." Uz ko turki atbildēja: "Dievs, nē! Mēs nekad nešautu uz jums!" Tomēr kaujas pēc neilga laika atsākās, it kā šis starpgadījums nebūtu bijis.
Frederiksburgas kauja bija viena no asiņainākajām Amerikas pilsoņu kara kaujā. Dienvidniekii aizstāvēja akmens sienu Marijas augstienē, pie kuras vienā rītā krita vai tika ievainoti 8000 ziemeļnieku kareivju.
Kādā brīdī dienvidnieku seržantam Ričardam Kirklandam bija gana. Viņš aizgāja pie sava ģenerāļa un teica, ka vairs nevarot izturēt ievainoto kareivju kliedzienus un raudas. Seržants kaujas vidū gribēja apstaigāt ienaidnieka ievainotos un iedot viņiem padzerties. Lai gan ģenerālis viņu no tā gribēja atrunāt, Ričards neklausījās. Viņš izskrēja kaujas laukā pat bez baltā karoga. Kad ziemeļnieki ieraudzīja, ko šis trakais dienvdnieks dara, viņi nolaida savus ieročus un kaujā iestājās pauze. Uz viņu neviens nešāva, un Ričards, padzirdījis ievainotos, droši atgriezās savās līnijās. Veiksme viņu nepavadīja, un pēc gada Ričards krita citā kaujā. Bet par godu viņa varonībai kaujas vietā uzcēla pieminekli.
Amerikas Neatkarības kara laikā Ārons Burrs vadīja amerikāņus, kuri iebruka angļus atbalstošās Kanādas franču apdzīvotajā Kvebekā. Taču pa ceļam viņi satika kennebeku indiāņu cilti. Amerikāņiem bija pāris mucas ar brendiju, un pamazām visi kļuva par lieliem draugiem. Ārons sadraudzējās ar kādu smuku indiānieti, vārdā Džakatakva un pat pamanījās uztaisīt viņai bērnu. Kad amerikāņi gribēja turpināt ceļu, Ārona draudzenīte pieteicās līdzi. Lai gan Ārons pūlējās viņu atrunāt, tas nelīdzēja un viņa sekoja līdz pat Kvebekai.
Īsi pirms izšķirošā uzbrukuma Ārons iegāja netālu no nometnes esošajā mežā. Kad viņš pieliecās padzerties no strauta, tā otrā pusē pēkšņi parādījās britu virsnieks. Taču viņš nevis nošāva Āronu uz vietas, bet pieklājīgi salutēja un piedāvāja savu krūzi. Dažu atlikušo dienu laikā viņi tikās vēl pāris reizes un kļuva par labiem draugiem. Anglis apsolīja arī parūpēties par viņa draudzeni, ja viņš kristu vai viņam būtu jāatkāpjas. Kauja galu galā izrādījās pilnīga amerikāņu izgāšanās, un viņi patiešām aizbēga pa galvu, pa kaklu. Taču anglis savu vārdu turēja, un bērns piedzima drošībā. Ārons pēc kara kļuva par Džefersona viceprezidentu un kļuva bēdīgi slavens ar savu kāri uz dueļiem.
Spānijas pilsoņu karš bija cīņa starp Franko fašistiem un republikāņiem. Tas bija ļoti asiņains un izpostīja visu Spāniju. Tomēr visā valstī karš lielākoties notika klusajās frontēs, kur abas puses stāvēja viena otrai pretī un nešāva viena uz otru.
Stāvot pretējās pusēs, spāņu kareivjiem pamazām apriebās karošana vieniem ar otru. Galu galā viņi visi taču bija spāņi! Brāļošanās starp abu pušu kareivjiem nebija retums, un bieži notika apmainīšanās ar rokasspiedieniem, cigaretēm, alkoholu un jokiem. Viena puse mēdza pat brīdināt otru, ja viņiem virsnieki drīzumā lika uzbrukt. Tas viss notika par lielu sarūgtinājumu un aizkaitinājumu pašiem virsniekiem, kuri dažkārt pat nevarēja savu karaspēku izkustināt ne no vietas lai dotos uzbrukumā. Tiesa gan, šeit ir jājautā, kurš bija stulbāks - virsnieki vai ierindnieki?
Grūti iedomāties, cik šausminošs bija 1. pasaules karš tranšejās. Tūkstošiem izsalkušu un nomocītu vīru, kas mirka dubļos un asinīs, cīnījās ar žurkām un smaka gāzēs, un pretī viņiem stāvēja tieši tādi paši izmocīti vīri no citas valsts. Iedomājieties, cik draņķīgi jutās šie cilvēki pirmajos Ziemassvētkos. 1914. gada Ziemassvētku priekšvakarā gandrīz visā Rietumu frontē iestājās spontāns pamiers. To vēlējās parastie ierindnieki, un virsniekiem atlika vienīgi noskatīties.
Taisnību sakot, pirmie iniciatori bija vācieši, kas izgreznoja aizžogojumus ar svecītēm un lampiņām un skaļi novēlēja britiem priecīgus Ziemassvētkus. Pēc tam vācieši ieradās ciemos pie britiem, kas tūlīt piekrita piedāvājumam nešaut nākamajā dienā citam uz citu. Visi Ziemassvētki pagāja mierpilnā gaisotnē, kad vīri šķērsoja neitrālo joslu un piedalījās svētku vakariņās pie saviem pretiniekiem. Pa dienu neitrālajā joslā starp vāciešiem un angļiem notika futbola spēles. Tā kā bumbu bija maz, komandās mēdza būt pat simt un vairāk spēlētāju. Vīri arī pēc Ziemassvētkiem bieži ciemojās cits pie cita, un daudzi sadraudzējās ar pretējā līnijā stāvošajiem kolēģiem. Karadarbība atkal atsākās tikai pēc vairākām dienām, pēc niknas un izmisīgas virsnieku cīņas ar ierindniekiem, kuri vairs negribēja šaut uz saviem draugiem. Protams, bija arī cūkas, kuriem nepatika šis pamiers. Kāds jauns kareivis, vārdā Ādolfs Hitlers par šo epizodi vēlāk apgalvoja, ka "tāda rīcība neesot pieļaujama". Daži nu gan prot sabojāt pat to mazumiņu prieka!
Tev patiks šie raksti
